Atsauksme: Paullina Simons – The Bronze Horseman

Nosaukums: The Bronze Horseman
Autore: Paullina Simons
Izdevniecība: William Morrow
Gads: 2009 (pirmizdevums – 2001)
Lappuses: 810

1941. gada 22. jūlijā gandrīz septiņpadsmit gadus vecā Tatjana dodas iegādāties ģimenei pārtiku. Tā ir diena, kad Tatjana satiek Aleksandru – armijas kapteini. Tā ir diena, kad sākas karš. Sākoties Ļeņingradas blokādei, Tatjanai un Aleksandram nākas cīnīties. Par izdzīvošanu, par brīvību, par iespēju dzīvot tā, kā vēlas viņi.

Romantikas žanrs man līdz šim bija svešs. Ja godīgi, nebiju par to īpaši augstās domās, jo romantiskās sižeta līnijas citās grāmatās (īpaši jau young adult žanrā) mēdz būt pat kaitinošas. Tomēr ne no kurienes pēkšņi radās vēlme palasīt kaut ko sev neierastu, kaut ko tieši no šī plauktiņa, lai redzētu, kā tad tur īsti ir. Bet šķiet, ka liktenis par mani pasmējās un ierādīja mīlasstāstus nenovērtēt par zemu. Šis nebija nekāds vieglais pastāstiņš par to, kā divi cilvēki satiekas, iemīlas un viss ir labi. Ne tuvu. Autore noteikti ir pelnījusi apbalvojumu par skumjāko nobeigumu literatūras vēsturē, jo “The Bronze Horseman” vienkārši izbradāja pa manu sirdi un visām sajūtām.

Stāsts ir daudzslāņains, un tajā var atrast daudz vairāk par tikai mīlasstāstam veltīto sižeta līniju. Ļoti labi parādīta kara ietekme uz cilvēku. Iepriekš saticīgi dzīvojuši ģimenes locekļi sāk novērsties cits no cita, domājot par izdzīvošanu. Izmisums noved pie vispārsteidzīgākās rīcības. Tatjana, kas iepriekš no tā neko nebija piedzīvojusi un karu uztvēra kā kaut ko attālu un nenopietnu, sāk nojaust patieso realitāti. Nākas piedzīvot, kā tas ir, kad visi, ko meitene pazinusi kopš bērnības, viens pēc otra iet bojā. Kā tas ir, kad nedēļām un pat mēnešiem ilgi nav nekā, ko ēst. Kad maize, ko pavisam nelielos daudzumos izsniedz uz taloniem, ir lielākoties gatavota no zāģu skaidām. Kad cilvēki, ejot pa ielu, vienkārši sabrūk bezspēkā. Tas viss būtu prātam neaptverami, ja nezinātu, ka šādas un vēl briesmīgākas lietas Padomju Savienība tiešām lika piedzīvot saviem iedzīvotājiem. Tieši tāpēc, ka viss ir tik reāli, līdzpārdzīvojums ir tik sāpīgs. Tā varēja notikt un tā ir noticis.

Tāpat ir ar Tatjanas un Aleksandra attiecībām. Ja sākumā es vēl raudzījos skeptiski, domājot, ka galvenie varoņi dažbrīd paši sev sarežģī dzīvi, tad vidū un it īpaši beigās es biju pilnībā šī stāsta varā. Priecājos, kad laimīgi bija viņi, pārdzīvoju, kad atkal un atkal bija jāšķiras, nezinot, vai kādreiz atkal tiksies. Esmu dilemmas priekšā – lasīt šīs grāmatas turpinājumus vai nē. Beigām taču vajadzētu būt laimīgām, bet lai līdz tām nonāktu, noteikti būs atkal jāiziet cauri vissāpīgākajām emocijām vēl divu grāmatu garumā.

Šis bija stāsts par to, kā romantikas žanrs mani, skeptiķi, salauza viena piegājienā. 😀 Tā kā, nenovērtējiet mīlestību par zemu.

Vērtējums – 5/5