Māra Svīre – Stāsti pilnmēness vakariem

300x0_stastipilmenessvakariem_978-9934-0-6127-1 Nosaukums: Stāsti pilnmēness vakariem
Autore: Māra Svīre
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
Lappuses: 384

Sapratu, ka man šis stāstu krājums ir obligāti vajadzīgs brīdī, kad ieraudzīju pirmā stāsta nosaukumu. “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Lai gan uzskatu Limuzīnu par savu vismīļāko latviešu filmu, par tās priekšvēsturi zinu visai maz. Vien to, ka scenāriju nācās vairākas reizes pārstrādāt, lai krietnie padomju cilvēki drīkstētu to skatīt, jo sākotnējais sižets dažviet bijis daudz vardarbīgāks un, kā mūsdienās populāri teikt, netikumīgāks. Par Māras Svīres stāsta eksistenci gan līdz šim nezināju. Pirmais un arī garākais krājumā atrodamais stāsts atkal aizved uz tikšanos ar pazīstamajiem filmas tēliem, tagad sniedzot vēl dziļāku ieskatu viņu neizteiktajās domās un sajūtās.

Pavisam krājuma apkopots 21 stāsts. Vairāki no tiem jau iepriekš publicēti agrākos krājumos, daži pavisam nesen uzrakstīti un iepriekš nepublicēti. Sākotnēji ne nosaukums, ne vāka dizains manī nez kāpēc neraisīja ne mazākās aizdomas, ka stāsti varētu būt uz mistēriju vai šausmu literatūras pusi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka krājums iesākas ar “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, kur visi ir pilnībā pārņemti ar savām laicīgajām un pasaulīgajām lietām. Taču jau ar nākamajiem stāstiem visa krājuma noskaņa būtiski mainās. Autore ļoti prasmīgi ar pirmajiem ievadteikumiem liek lasītājam par patiesību savā prātā pieņemt vienu, taču nobeigumu pavērst pavisam citā, negaidītā virzienā. Apbrīnoju rakstnieces iztēli, jo šādus notikumu pavērsienus, visticamāk, nekad nespētu iztēloties un iepriekš atminēt.

Neskaitot būšanu sajūsmā par Tūtaru ģimenes & Co piedzīvojumiem Mirttantes saimniecībā, man īpaši atmiņā palika stāsti “Zaļais jātnieks” un “Vecās mājas monologs”. “Zaļajā jātniekā” galvenajai varonei nākas sastapties ar atriebīgu rēgu, savukārt “Vecās mājas monologs” ir tieši tas, kas solīts virsrakstā – pamesta māja atklāj savu dzīvesstāstu, atceroties savus mīļos, nu jau aizsaulē aizgājušos saimniekus, joprojām izjūtot viņu trūkumu, piedzīvojot un pārdzīvojot savu bojāeju. Šķiet, ka nekad vēl nebija nācies lasīt no kāda (it kā) nedzīva objekta skatupunkta.

Diemžēl daži no beidzajiem stāstiem zaudēja krājuma īpašo atmosfēru. Likās grūti saprast, ko autore ar tiem vēlējusies pateikt. Dažviet stāsti šķiet pārblīvēti ar uz kādiem politiskiem notikumiem norādošām, abstraktām metaforām, kas man palika līdz galam neatšifrētas. Pavisam iespējams, ka citam lasītājam viss varētu būt skaidrāk par skaidru, taču man iedziļināties kļuva grūti. Dažbrīd likās skaidrs, kas tiek domāts, citviet atkal neiespējami iedomāties, uz ko autore varētu norādīt. Pat nezinu, vai tiešām domātas atsauces uz politiskiem notikumiem, varbūt saskatīju to, kā tur nemaz nebija. Taču, tā kā vairāki stāsti rakstīti pagājušā gadsimta beigās, pavisam iespējams, ka iekļauti slēpti komentāri par pastāvošo sistēmu.

Kad jau paspēju saskumt, ka noslēpumainā noskaņa stāstos ir zudusi, pēdējais stāsts “Caur sidraba birzi gāju” atgrieza lasītprieku. Šajā stāstā autore rada ļoti skaistu un viegli vizualizējamu ainu, kas liek domāt par tuvojošos ziemu, tās klusumu, sniegā un sudrabā klātu pasauli. Spēcīgi atgriežas mistikas klātbūtne.

Helovīna sezonai ļoti piemērota lasāmviela. Rēgi, citas pārdabiskas būtnes, tādas darbības vietas kā noslēpumainas cirka arēnas un mistiski meži – būs gan, ko baidīties, gan, ko apbrīnot Māras Svīres radošumu un spēju viltīgi maldināt lasītāju. Iesaku!

Advertisements

Brandon Sanderson – The Final Empire

final-empire
Nosaukums: The Final Empire (The Mistborn Trilogy, #1)
Autors: Brandon Sanderson
Izdevniecība: Gollancz
Gads: 2009 (pirmizdevums – 2006)
Lappuses: 647

Vairāk kā tūkstoš gadus pār pasauli ir valdījis šķietami neuzveicams un patiesi ļauns pavēlnieks. Veldzējoša lietus vietā no debesīm krīt pelni, zaļojoši augi zināmi vien no senseniem nostāstiem, un lielākā sabiedrības daļa ikdienu pavada mūžīgā verdzībā. Ne visi ir gatavi ar šo kārtību samierināties. Pašā impērijas sirdī briest sacelšanās, kas varētu izmainīt visu.

Kā jau šāda apmēra fantāzijas sērijās mēdz notikt, lasītājs uzreiz tiek iemests detalizētā, tūkstošiem gadu senā pasaulē, kurā jau risinās visai spraiga darbība. Impērijas galvaspilsētas pagrīdē ar maģiskām spējām apveltītais Kelsier ir savācis spējīgu līdzgaitnieku grupu, kas gatavi piedalīties pārdrošā plānā. Gāzt impēriju. Ar tās valdnieku viņam ir personīgi rēķini kārtojami, un pie reizes iespēja visiem labi nopelnīt. Tiek radīts daudzslāņains plāns, kas ietver ne tikai fizisku cīņu ar pretinieka armijām, bet arī poltiskās intrigas un manipulāciju ar varenāko augstdzimušo ģimeņu interesēm.

Sandersons ir izveidojis intriģējošu pasauli, kas nepārtraukti liek uzdod jautājumus un vēlēties uzzināt vēl un vēl. Darbība varētu risināties pavisam izdomātā fantāzijas pasaulē, taču brīžiem šķiet, ka tikpat labi tā varētu būt mūsu pasaule tālā nākotnē. Konkrēta atbilde vismaz pirmajā triloģijas grāmatā netiek sniegta. Arī maģijas sistēma ir labi izstrādāta un oriģināla. Katrai rīcībai ir sekas, un neviens maģijas lietotājs nevar ilgstoši būt pilnīgi neuzvarams. Ar eksaktajām zinātnēm un tamlīdzīgām jomām man nekad nav bijušas vieglas attiecības, tāpēc gari apraksti par dažādiem metāliem, sakausējumiem un to pielietošanu sākotnēji drīzāk uzdzina vāju vidusskolā piedzīvoto šausmu atblāzmu un brīžiem arī miegu. Taču, pārvarot informatīvos aprakstus, kuros izglīto gan jaunāko galveno varoni, gan lasītāju, sāk kļūt interesanti.

Vajadzēja tikt cauri aptuveni 150 – 200 lappusēm, lai pierastu pie pasaules darbības mehānismiem un jau parādītos daudz lielāka interese par notiekošo. Varbūt sākotnēji vienkārši nebiju īstajā noskaņojumā vai varbūt sākuma daļa tiešām bija lēnāka un informācijas pieblīvētāka. Pēc tam sižets sāk attīstīties pietiekami raiti. Arvien vairāk uzzinām par valdnieku Lord Ruler, kas, manuprāt, bija visa stāsta fascinējošākais elements. Cerams, ka nākamās grāmatas sniegs ieskatu tajā, kas notika laikā, kad Lord Ruler sagrāba varu un kā pasaule mainījās uzreiz pēc tam.

Grāmatas beigu daļa bija tā, kas pilnībā mainīja manu sākotnējo viedokli un pārliecināja, ka šī sērija būs jāturpina. Spraigi notikumi un negadīti sižeta pavērsieni viens pēc otra. Nezinu, kādā pilnmēness vai prāta aptumsuma ietekmē to darīju, bet, lasot šo grāmatu, nez kāpēc jau ieskatījos arī nākamās daļas anotācijā, tā nomaitekļojot sev divus no galvenajiem “The Final Empire” beigu sižeta pavērsieniem. Par laimi stāsts sagādāja vēl citus pārsteigumus, kas nelika vilties. Bet nedariet kā es.

Iesākums labs. Turpināšu šo sēriju un pamēģināšu arī citus Sandersona darbus cerībā, ka ar laiku tie kļuvuši vēl meistarīgāki.

Alekss Kapī – Leons un Luīze

300x0_leons_un_luize_webvaks
Nosaukums: Leons un Luīze
Autors: Alekss Kapī
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016 (pirmizdevums – 2011)
Lappuses: 240

1918. gadā, dodoties uz jaunu darba vietu nepazīstamā vietā, septiņpadsmit gadus vecais Leons satiek tumšmatainu, smejošu meiteni – Luīzi. Noslēpumainā būtne uzreiz rada vēlmi uzzināt par viņu ko vairāk, un Leonam krietni nākas papūlēties, lai to izdarītu. Pēc neilgiem kopā pavadītiem brīžiem jauniešus šķir uzlidojums Pirmā Pasaules kara laikā, un desmit gadus Leons pavada, domādams, ka Luīze gājusi bojā. Pa šo laiku jaunais vīrietis ieguvis darbu Parīzē un apprecējies. Nejauša atkalredzēšanās ar dzīvāk par dzīvo Luīzi sagriež viņa mierīgo dzīvi kājām gaisā, turpinot aizsākto stāstu gadu garumā.

No šīs grāmatas saņēmu kaut ko pavisam citu, nekā sākotnēji gaidīju. Joprojām mans galējais viedoklis ir dalīts. Stāstam piemīt vairākas apburošas īpašības, taču viens ne pārāk patīkams aspekts visu labo iespaidu gandrīz izjauca. Grāmata daudz lika domāt ne tikai par konkrētajiem stāsta varoņiem un to darbībām, bet par dzīvi vispār – kas ir pareizi, kas nepareizi, cik atšķirīgi cilvēki skatās uz notikumiem, cik daudz ir gatavi pieņemt un samierināties.

Vispirms par labo. Mani ļoti patīkami pārsteidza Luīzes personība. Tā vietā lai izdarītu kaut ko neapdomīgu un jau pirmajā tikšanās reizē samīlētos līdz ausīm, viņa šķiet piesardzīga. Vispirms pārliecinās par Leona patiesajiem nodomiem un arī turpmākajos gadu desmitos saglabā pietiekamu distanci, lai nesāpinātu sevi. Varbūt visai cinisks skatījums uz dzīvi, bet labāk apdomāties, nekā nonākt situācijā, kuru nāktos nožēlot. Vispār šķiet diezgan atsvaidzinoši lasīt stāstu par iemīlēšanos, kur abi iesaistītie saglabā savu raksturu, savas vēlmes un dzīves ceļu, pilnībā nepakārtojot visu savu dzīvi citam cilvēkam un tādējādi “nepazūdot”.

Kapī raksta valodā, kas var šķist vienkārša, taču tai veiksmīgi izdodas lasītāju pārnest uz 20. gadsimta Franciju, ļaujot sajust sev apkārt dabu un dzīves ritmu. Lai gan darbība risinās abu pasaules karu laikā, karš stāstā neieņem centrālu lomu. Tas ir kas attāls, netverams, līdz brīdim, kad pirmo reizi uz ilgu laiku šķir Leonu un Luīzi, un atkal, kad Otrā pasaules kara fronte ir nonākusi gandrīz līdz pašām Leona namdurvīm Parīzē. Lasītājs ir tik ļoti iedziļinājies varoņu savstarpējās attiecībās, ka par kara notikumiem, līdzīgi kā paši varoņi, nemaz neiedomājas un aizmirst. Tieši šādos neuzmanības brīžos autors kādā ainavas aprakstā pēkšņi iemāna kādu baisu kara ainas aprakstu, kas negaidīti liek paskatīties uz visu kopainu, un atgādina, ka tas risinās tepat līdzās. Un varbūt liek padomāt, ka ikdienišķas problēmas vairs neliekas tik svarīgas, salīdzinot tās ar globālākām.

Grāmatas vidus un beigu daļās vairāki fragmenti rakstīti kā Luīzes sūtītas vēstules Leonam. Jāsaka, ka šīs daļas man patika vislabāk, un pēc pirmās vēstules to vien gaidīju, kad būs lasāma vēl kāda. Šie fragmenti ļāva dziļāk ieskatīties, manuprāt, visinteresantākā tēla personībā un domās, kā arī uzzināt, kur vedis viņas ceļš. Citādi tiek sekots Leona ikdienas gaitām. Sākotnēji šķiet, ka sižets attīstās lēni, taču nemanot tas ievelk sevī un liek prātot, kas notiks tālāk.

Visbeidzot jānonāk pie sižeta līnijas, kas mani būtu nokaitinājusi daudz vairāk, taču apzināti neļāvu sev par to daudz domāt un iedziļināties, lai nesabojātu sev grāmatu, kas citādi man ļoti patika. Protams, runa ir par Leona centieniem, tā teikt, nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, jeb “viena – blakus, otra – galvā”, kā tas aptuveni tika apzīmēs arī pašā grāmatā. Labi, tāda ir dzīves realitāte, un tā notiek. Labi, tiek skaidrots, ka Leons sievu nevar pamest, jo šķirtenei ar bērniem būtu grūti sevi apgādāt. Bet vai tiešām gan sieva gan bērni būtu tik gatavi klusējot visu pieņemt? Likās, ka autors vispār nekā necentās risināt šo situāciju. Nobeigumā vispār šķiet, ka Leons ar Luīzi to vien gaidīja kā Ivonnas nāvi, lai uzreiz abi kopā aizbrauktu saulrietā.

Kopumā “Leons un Luīze” ir netipisks, ieintriģējošs stāsts par cilvēku savstarpējām attiecībām un to noturību gadu desmitu garumā. Vēstījums pasniegts brīnišķīgā valodā, un katrs tajā atradīs kaut ko sev.

Alfrēds Dziļums – Saplēstā krūze

dzilums_saplesta Nosaukums: Saplēstā krūze
Autors: Alfrēds Dziļums
Pirmizdevuma gads: 1942
Lappuses: 431

Jau kādu laiku plaši apspriests ir jaunais LTV seriāls “Saplēstā krūze”. Līdz ar to popularitāti atguva arī grāmata, kas joprojām atrodas iBook skatītāko grāmatu saraksta augšgalā. Visbiežāk dzirdēju citus sakām, ka grāmata ir lieliska un daudz labāka par tās ekranizāciju. Tad nu nolēmu noskaidrot, par ko tāda sajūsma, un ķēros pie grāmatas lasīšanas.

Stāsta centrā ir jaunā kalpu meitene Nate, kurai iepaticies kaimiņmājas – Noriešu – saimnieks Ēriks. Ātri vien savijas vairāki attiecību mezgli, jo Ēriks sākotnēji solījies Nates saimnieka meitai, kamēr Natē ieskatījies meitenes līdzgaitnieks – kalpu puisis Jēcis. Kļūstot par saimnieci Noriešos, Natei nākas saprast, ka ilgi lolotais sapnis realitātē ir pavisam citādāks. Jaunais vīrs galu galā nav nekāds sapņu princis un ar nolaisto saimniecību jātiek galā pašas spēkiem.

Galu galā par grāmatu man bija dalītas jūtas. Pirmā daļa bija patiešām interesanta, viegli lasāma. Tā kā visvairāk laika sanāk pavadīt pilsētā, vienmēr ar lielāko prieku lasu par dzīvi laukos, pie dabas. Pateicoties autora bagātīgajai valodai, pavisam viegli iztēloties apkārtējās ainavas un kaut mirkli pabūt tur – saules pielietā pļavā vai saimniecības priekšā, noraugoties uz darāmajiem darbiem. Dzīve noteikti netiek romantizēta, parādot smagākos pienākumus, lēmumus un to sekas.

Grāmatas otrā daļa gan likās ļoti vienmuļa un sižets paredzams. Kā vislabākajās klasiskās latviešu literatūras tradīcijās – kāds noteikti ņems nelabu galu, bet citi izdzīvos mūžu, pagātnes kļūdu pavadīti. Apmēram tā tas arī norisinājās. Nate un Ēriks liekas diezgan viengabalaini tēli, katru raksturo tikai viena izteikta rakstura īpašība. Būdama vēl jauna meitene, Nate ir kā apmāta ar Ēriku, nebeidzot viņu idealizēt. Vēlāk visas viņas domas veltītas tikai saimniecībai un papildus labuma gūšanai. Savukārt Noriešu saimnieks ir tikai un vienīgi slinks un neuzticams. Nerodas nekāda vēlme just līdzi šādiem galvenajiem varoņiem.

Kopumā “Saplēstā krūze” ir lasīšanas vērta, taču vai tā pelnījusi tik lielu atzinību, lai paliek katra lasītāja ziņā. Autoram ir patīkama valoda un rakstības stils, taču reizēm notikumi un tēlu darbības pārlieku atkārtojās, padarot sižetu pārāk paredzamu.

Vērtējums – 3/5

E. Lokhārta – Mēs bijām Meļi

9789934539008_14Nosaukums: Mēs bijām Meļi
Autore: E. Lokhārta
Izdevniecība: BaibaBooks
Gads: 2015
Lappuses: 232

Sinklēri ir ārkārtīgi bagāta un ārēji nevainojama ģimene. Katru vasaru ģimenes galva – vectēvs – pavada uz privātas salas kopā ar meitām un mazbērniem.Taču ārēji perfektais reti kad tāds ir arī iekšēji. Nesaskaņas un vēlme iegūt lielāko mantojuma daļu draud izjaukt ģimeni pavisam. Vienā no bezrūpīgajām, uz salas pavadītajām vasarām ar piecpadsmit gadus veco Keidensu Sinklēru notiek nelaimes gadījums. Meitene pati no notikušā spēj atcerēties vien izplūdušas detaļas. Neviens no ģimenes locekļiem nevēlas Keidensai teikt patiesību, lai meiteni viņas trauslajā stāvoklī neuztrauktu vēl vairāk. Pamazām liekot kopā atmiņu fragmentus, Keidensai nākas pieņemt patiesību par šausminošajiem notikumiem, kas uz mūžu pārtrauca idilli ideālajā salā.

Gaišos toņos ieturētais vāks sola bezrūpīgu vasaras atpūtu. Taču stāstā jaušama pavisam citādāka atmosfēra. Galveno varoni nemitīgi moka pēc traumas parādījušās migrēnas un neskaidri atmiņu uzplaiksnījumi. Strīdi ģimenes locekļu starpā un nedrošība par attiecībām ar Sinklēru mazbērnu draugu Getu.

Neviens no tēliem nav īpaši patīkams. Ne manipulējošais vectēvs, ne viņa savtīgās un atkarību māktās meitas. Bet pati Keidensa – grāmatas sākumā nesķita, ka izraisīs kādas īpašas emocijas, bet beigās es viņu gandrīz vai ienīdu. Labi, piecpadsmit gadu vecumā visu ko var izdomāt, bet kā var patiešām realizēt kaut ko tādu, vispār nepadomājot, kādas tam var būt sekas? Likās, ka viņa galu galā ir pat pelnījusi visus pārdzīvojumus. Lielais pasaules glābējs Gets mani kaitināja gandrīz tikpat lielā mērā. Saderīgs pāris. Tomēr ticu, ka šādu spēcīgu emociju, pat ja tās ir negatīvas, izraisīšana ir viens no literatūras mērķiem. Katrā ziņā stāsts kādu laiku spilgti paliks atmiņā.

Stāsta beidzamo lielo pavērsienu daļēji uzminēju jau grāmatas vidū. Nodomāju: “Ja nu viņi visi…Bet nē, tā taču nebūtu loģiski”. Bet tā bija. Viscaur stāstam autore ir iekļāvusi daudzas norādes uz galējo atrisinājumu, taču nevēlējos īpaši pieturēties pie kādas teorijas, lai nezaudētu interesi. Grāmata lasās pavisam viegli un ātri, tapēc nav ilgi jāgaida līdz noslēpuma atrisinājumam.

Kopumā man ļoti patika ideja un izpildījums. Arī jauniešu romāniem neierasti traģiskais nobeigums ir interesanta un vajadzīga atkāpe no parasti pārlaimīgajiem šādu romānu iznākumiem. Taču būtu bijis daudz labāk, ja Keidensas un Geta vietā būtu kādi paciešamāki personāži.

Vērtējums – 3,5/5

Kristina Sabaļauskaite – Silva Rerum II

300x0_coverNosaukums: Silva Rerum II
Autore: Kristina Sabaļauskaite
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2012
Lappuses: 382

“Silva Rerum II” darbība risinās vairākus gadu desmitus pēc iepriekšējās grāmatas beigām – laikā no 1707. līdz 1710. gadam. Ir izaugusi vēl viena Norvaišu ģimenes paaudze, bet pār Lietuvu nākuši vēl smagāki laiki – uzbrūk ne tikai redzami ārējie ienaidnieki, bet postu nes arī mēris.

Iepazīstam ne tikai jaunus personāžus, bet palēnām uzzinām, kā turpinājušies vai beigušies iepriekšējo paaudžu likteņi. Autore gan ļoti prasmīgi lasītāju apved ap stūri, liekot domāt, ka puzle starp “Silva Rerum” beigām un “Silva Rerum II” sākumu ir salikta pareizi, bet tad atklājot pavisam jaunas detaļas un pavērsienus, kas liek uz stāstu un atsevišķiem tēliem paskatīties citādāk.

Kristinas Sabaļauskaites radītie personāži nav ne labi ne ļauni. Viņi ir tādi, kādus tos padarījuši apstākļi. Literatūrā vismaz man personīgi diezgan reti sanāk sastapties ar tik daudzslāņainiem un interesantiem tēliem, un tieši par šo Sabaļauskaites darbu aspektu biju stāvā sajūsmā jau lasot pirmo grāmatu.

Ja sākotnēji man traucēja autores rakstības stila īpatnības, proti, ļoti garie teikumi, tad lasot otro sērijas daļu pie tā jau biju pieradusi, un tas likās pat gluži iederīgi un noskaņai atbilstoši. (Vēl pie tam sapratu, ka arī nereti rakstot veidoju ārkārtīgi garus teikumus, tāpēc nav, ko pārmest citiem.) Pateicoties bagātajai valodai, iespējams sajusties kā daļai no krāšņās un skarbās 18. gadsimta dzīves.

Vērtējums – 5/5. Šī ir vienkārsi lieliska grāmatu sērija. Nodomāju, ka autore noteikti būtu ļoti interesants sarunbiedrs ne tikai par grāmatām, bet dzīvi vispār.

Džozefs Konrads – Almajera muļķība

28668135Nosaukums: Almajera muļķība
Autors: Džozefs Konrads
Izdevniecība: Burtlicis Burkšķis
Gads: 2015 (pirmizdevums – 1895)
Lappuses: 193

No oficiālā grāmatas apraksta:

“Kaspars Almajers ir vienīgais baltais vīrs, kas mitinās Malaizijas džungļu apmetnē uz Pantajas upes. Vietējo tirgotāju izputināts un paša sievas ienīsts, viņš ir samierinājies ar savu neapskaužamo likteni. Taču meitas negaidītā ierašanās atgriež viņam zaudētos spēkus un cerības atgriezties Eiropā. Ar kāda noslēpumaina tirgotāja palīdzību viņš plāno doties meklēt pasakainas bagātības, kuru noslēpumu zina vienīgi viņš …”

Galveno varoni Almajeru satiekam jau krietnā vecumā, tirgotājam atminoties savas pagātnes gaitas. Jaunībā kalis grandiozus plānus uz bagātībām un ietekmi, taču nu visu zaudējis; palicis ar savu malaju sievu, kuru nekad nav mīlējis un sapratis. Vienīgi viņu abu kopīgā meita vieš vīram cerību atgriezties Eiropā un atgūt cienījamo statusu.

“Viņš neskaidri atcerējās, ka kaut kad vakarā viņu bija saukusi sieva. Visticamāk uz vakariņām. Taču vīrs, kas ir aizņemts ar sava pagātnes vraka apceri jaunu cerību gaismā, nevar būt izsalcis, kad vien rīsi ir gatavi.”

Taču ar meitu, kas nolēmusi iet savu ceļu, Almajers saprasties vairs nespēj, pie tā vainojot viņas māti un “mežonīgo” dabu un izcelsmi. Līdz ar to zūd arī visas viņa cerības un izsapņotie scenāriji par greznu dzīvi. Paliek tikai salauztais liktenis.

Grāmatā varbūt nav spraigas darbības un negaidītu sižeta pavērsienu, kas nepārtraukti noturētu lasītāja uzmanību. Taču tā sniedz interesantu ieskatu attiecīgā laika domāšanā. Varbūt tas autoram sanācis gluži nejauši – grūti noteikt robežu starp galvenā varoņa Almajera un paša Džozefa Konrada uzskatiem; iespējams, ka tie ir līdzīgi. “Almajera muļķība” ļauj ieskatīties 19. gadsimta cilvēku uzskatos par pasauli un savu vietu tajā, par kultūras atšķirībām, pilnīgi atšķirīgu pasauļu sadursmēm.

Man ļoti patika autora bagātīgais un meistarīgais rakstības stils. Uzburt pavisam dzīvas apkārtnes ainavas noteikti bijis viņa talants. Šajā sakarā jāatzīmē arī veiksmīgais tulkojums.

Prieks, ka parādījusies izdevniecība ar mērķi publicēt tieši līdz šim latviešu valodā netulkotus klasikas darbus. Ceru, ka darbs pie tā turpināsies veiksmīgi.

Vērtējums – 3/5

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru! Grāmatas elektronisko versiju iespējams iegādāties šeit.