Brandon Sanderson – The Final Empire

final-empire
Nosaukums: The Final Empire (The Mistborn Trilogy, #1)
Autors: Brandon Sanderson
Izdevniecība: Gollancz
Gads: 2009 (pirmizdevums – 2006)
Lappuses: 647

Vairāk kā tūkstoš gadus pār pasauli ir valdījis šķietami neuzveicams un patiesi ļauns pavēlnieks. Veldzējoša lietus vietā no debesīm krīt pelni, zaļojoši augi zināmi vien no senseniem nostāstiem, un lielākā sabiedrības daļa ikdienu pavada mūžīgā verdzībā. Ne visi ir gatavi ar šo kārtību samierināties. Pašā impērijas sirdī briest sacelšanās, kas varētu izmainīt visu.

Kā jau šāda apmēra fantāzijas sērijās mēdz notikt, lasītājs uzreiz tiek iemests detalizētā, tūkstošiem gadu senā pasaulē, kurā jau risinās visai spraiga darbība. Impērijas galvaspilsētas pagrīdē ar maģiskām spējām apveltītais Kelsier ir savācis spējīgu līdzgaitnieku grupu, kas gatavi piedalīties pārdrošā plānā. Gāzt impēriju. Ar tās valdnieku viņam ir personīgi rēķini kārtojami, un pie reizes iespēja visiem labi nopelnīt. Tiek radīts daudzslāņains plāns, kas ietver ne tikai fizisku cīņu ar pretinieka armijām, bet arī poltiskās intrigas un manipulāciju ar varenāko augstdzimušo ģimeņu interesēm.

Sandersons ir izveidojis intriģējošu pasauli, kas nepārtraukti liek uzdod jautājumus un vēlēties uzzināt vēl un vēl. Darbība varētu risināties pavisam izdomātā fantāzijas pasaulē, taču brīžiem šķiet, ka tikpat labi tā varētu būt mūsu pasaule tālā nākotnē. Konkrēta atbilde vismaz pirmajā triloģijas grāmatā netiek sniegta. Arī maģijas sistēma ir labi izstrādāta un oriģināla. Katrai rīcībai ir sekas, un neviens maģijas lietotājs nevar ilgstoši būt pilnīgi neuzvarams. Ar eksaktajām zinātnēm un tamlīdzīgām jomām man nekad nav bijušas vieglas attiecības, tāpēc gari apraksti par dažādiem metāliem, sakausējumiem un to pielietošanu sākotnēji drīzāk uzdzina vāju vidusskolā piedzīvoto šausmu atblāzmu un brīžiem arī miegu. Taču, pārvarot informatīvos aprakstus, kuros izglīto gan jaunāko galveno varoni, gan lasītāju, sāk kļūt interesanti.

Vajadzēja tikt cauri aptuveni 150 – 200 lappusēm, lai pierastu pie pasaules darbības mehānismiem un jau parādītos daudz lielāka interese par notiekošo. Varbūt sākotnēji vienkārši nebiju īstajā noskaņojumā vai varbūt sākuma daļa tiešām bija lēnāka un informācijas pieblīvētāka. Pēc tam sižets sāk attīstīties pietiekami raiti. Arvien vairāk uzzinām par valdnieku Lord Ruler, kas, manuprāt, bija visa stāsta fascinējošākais elements. Cerams, ka nākamās grāmatas sniegs ieskatu tajā, kas notika laikā, kad Lord Ruler sagrāba varu un kā pasaule mainījās uzreiz pēc tam.

Grāmatas beigu daļa bija tā, kas pilnībā mainīja manu sākotnējo viedokli un pārliecināja, ka šī sērija būs jāturpina. Spraigi notikumi un negadīti sižeta pavērsieni viens pēc otra. Nezinu, kādā pilnmēness vai prāta aptumsuma ietekmē to darīju, bet, lasot šo grāmatu, nez kāpēc jau ieskatījos arī nākamās daļas anotācijā, tā nomaitekļojot sev divus no galvenajiem “The Final Empire” beigu sižeta pavērsieniem. Par laimi stāsts sagādāja vēl citus pārsteigumus, kas nelika vilties. Bet nedariet kā es.

Iesākums labs. Turpināšu šo sēriju un pamēģināšu arī citus Sandersona darbus cerībā, ka ar laiku tie kļuvuši vēl meistarīgāki.

Advertisements

Marks Lorenss – Muļķu princis

mulku-princisNosaukums: Muļķu princis (#1, Sarkanās karalienes karš)
Autors: Marks Lorenss
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2015
Lappuses: 368

Sākot lasīt, mani māca bažas par to, vai man iepatiksies galvenais varonis. Tas vismaz man ir gandrīz vai svarīgākais faktors, lai iepatiktos arī pati grāmata. Izlasītais apraksts, kur galvenais varonis aprakstīts kā gļēvulis, nevilšus raisīja asociācijas ar Džo Aberkrombija “Half a World“. Tās galvenais varonis Jarvi nekādas dižās simpātijas neraisīja, liekoties pārāk vājam. Taču skaidrs, ka grāmatas nevajag salīdzināt un šādām asociācijām nedrīkst ticēt un ļaut veidot viedokli par vēl neizlasīto. Jau pirmajās “Muļķu prinča” lappusēs bija skaidrs, ka Lorensa Džalens krietni ieliek Aberkrombija nabaga Jarvi ar ievērojamu devu pašpārliecinātības un ka viss būs vislabākajā  kārtībā.

cover-UK-LAT
Latviskā izdevuma jaunais vāka dizains.

Princis Džalens, Sarkanās karalienes mazdēls, savas dienas aizvada bezrūpībā un dažādās, maigi sakot, netikumīgās aktivitātēs. Džalenam nav problēmu atzīt, ka viņa galvenā prioritāte ir tikai viņš pats un ka savas drošības un dzīvības saglabāšanai gatavs darīt jebko, tai skaitā pamest citus nelaimē. Ja tas viņu padara par gļēvuli – nu, tad lai tā būtu. Ik pa laikam mieru viņam nedod tikai viens – briesmīga paskata burve, saukta par Nerunīgo māsu, kas kaut kādā veidā saistīta ar viņa vecomāti un kuru, šķietami, var saredzēt tikai Džalens.

Nerunīgās māsas burvestības rezultātā Džalena liktenis tiek sasaistīts ar normani Snorri, kurš uz Sarkanās karalienes galmu atvests kā gūsteknis. Fascinējošā vikingu laikmeta kultūra un skandināvu mitoloģija, ko iemieso Snorri, vēl jo vairāk piesaistīja manu uzmanību šim stāstam. Daudz pārdzīvojušais karotājs un pie dzīves labumiem pieradušais princis kopā ir vienkārši lieliska un humorpilna komanda. Abi dodas ceļā uz tālajiem ziemeļiem, kur Snorri cer atgūt savu ģimeni, bet Džalens cer atbrīvoties no burvestības un pie pirmās izdevības aizmukt. Laika gaitā gan šķiet, ka abu savstarpējās attiecības pāraug īstā draudzībā. Lai kā Džalens to nevēlētos atzīt. Šķetinot burvestību un cīnoties ar nekromantu uzmodinātiem ledāju zombijiem, nākas saprast, ka vikinga un prinča likteņi ir pakļauti kādam lielākam mērķim – cīņai starp Sarkano karalieni un Mirušo karali. Par šiem noslēpumainajiem personāžiem sērijas pirmajā grāmatā gan nekas daudz netiek atklāts.

Netrūkst spraigas darbības no sākuma līdz beigām – lasot pēdējās pāris nodaļas, nemitīgi galvā šaudījās domas par dažādiem iespējamiem scenārijiem. Kā tas beigsies, vai tiešām ar kādu no mīļajiem varoņim notiks kaut kas slikts? Grāmatu Marks Lorenss pabeidz tā, ka uzreiz nepieciešams ķerties pie turpinājuma.

Vērtējums – 4,5/5. Noteikti jātiek pie pārējām šīs sērijas grāmatām un citiem Marka Lorensa darbiem.

Paldies izdevniecībai “Prometejs” par grāmatas eksemplāru!

Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās

300x0_12675217_10205232827610010_1268427500_oNosaukums: Pēdējā vēlēšanās
Autors: Andžejs Sapkovskis
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
Lappuses: 334

“Pēdējā vēlēšanās” seko galvenā varoņa Geralta dažādām dzīves epizodēm, kas, savijoties kopā, atklāj vairāk par varoņa pagātni un personību. Geralts ir raganis. Cilvēks, kas vairs īsti nav cilvēks; kura spējas pastiprinātas dažādu manipulāciju rezultātā. Ragaņa uzdevums ir par atlīdzību atbrīvoties no dažādiem cilvēkus apsēdušiem neradījumiem – ne pati patīkamākā un sabiedrībā saprastākā nodarbošanās.

Geralts ir lielisks tēls. Viņš nav perfektais varonis – pasaules glābējs, bet iet savu ceļu. Ja vajag, nogalina, bet tikpat labi var arī ar kādu  briesmoni mierīgi aprunāties pie vakariņu galda. Savā ziņā viņa personība raisīja asociācijas ar Kvoutu no Rotfusa “Karaļkāvēja hronikām”, kas ir patiešām lieliska fantāzijas sērija. Pateicoties šīm sajūtām Geralts un “Pēdējā vēlēšanās” man noteikti iepatikās vēl vairāk.

“Pēdējā vēlēšanās” ir nopietna fantāzija, kas daudz ko liek pārdomāt – vai vienmēr ir iespējama pareizā izvēle? Kas tad ir tie īstie briesmoņi – citādie un nesaprastie vai tie, kas pavēl tos nogalināt? Negaidīts papildinājums bija atsauces uz dazādām klasiskajām pasakām (piemēram, Pelnrušķīti), kuru sižeta elementus autors ievij stāstā, padarot šausminošākus, nekā pierasts. Netrūkst arī kopējai noskaņai atbilstošs humors.

Brīžiem gan traucēja valoda. Anglicismi ļoti “dūrās acīs” un likās pārāk moderni stāsta noskaņai. Likās, ka kuru katru brīdi Geralts izvilks savu smārtfounu, lai iegūglētu, kā labāk tikt galā ar kādu briesmoni. Labi, varbūt pārspīlējums, bet man tiešām likās neatbilstoši. Protams, iepriekš “Pēdējo vēlēšanos” neesmu lasījusi ne oriğinālvalodā, ne kādā citā valodā, tāpēc nevaru spriest, vai šī ir Sapkovska rakstības stila vai tulkojuma īpatnība.

Vērtējums – 4/5. Tieši šāda veida fantāzijas grāmatas ir vislabākās – galvenais varonis nav ideāls, stāsts ir nopietns, bet ar veiksmīgiem humora elementiem. Noteikti turpināšu sekot līdzi šai sērijai, un ceru, ka latviski tiks izdotas arī turpmākās daļas.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Atsauksme: Levs Grosmans – Burvji

burvji
Nosaukums: Burvji
Autors: Levs Grosmans
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2015
Lappuses: 448

Septiņpadsmit gadus vecais Kventins zina, ka viņš ir viens no labākajiem. Gudrs. Prasmīgs. Taču tas viņu laimīgu nedara. Vecāku uzmanības trūkums, meitene, kurā viņš ir ieķēries, neatbild uz viņa jūtām. Šīs un citas pusaudžu likstas liek Kventinam ticēt, ka kaut kur jābūt citai pasaulei. Citai – labākai – dzīvei, ko viņš patiesībā ir pelnījis. Tāpēc negaidīto iespēju doties uz burvju skolu Kventins uztver ar sajūsmu. Tomēr ātri vien top skaidrs, ka arī šķietami ideālajam ir sava tumšā puse.

Kventins ir ļoti interesants galvenais varonis. Īpaši nerodas vēlme viņam just līdzi. Veselīga pašpārliecinātības deva mijas ar aroganci. Citiem viņš nespēj piedot kļūdas, kuras pieļāvis arī pats. Tomēr Kventinu nevar arī ienīst, jo viņš ir prasmīgi izveidots un dzīvs tēls. Ir saprotams, kāpēc viņš rīkojas tieši tā un ne citādāk.

Pirmo grāmatas pusi pavadīju, cenšoties saprast, kur stāsts ved. Kāds ir mērķis? Kventins strauji iet cauri vienam mācību gadam pēc otra, bet nekas daudz netiek paskaidrots. Sāku jau dusmoties, līdz vienā brīdī sapratu, ka … tur jau tā lieta. Es nevaru rast atbildes uz jautājumiem, ja tās nezina arī paši stāsta varoņi. Viņi nezina, kāda visam, ko dara, ir jēga. Ko iesākt pēc tam – reālajā dzīvē. Viņiem jāpieņem, ka atbilžu nav.

Levs Grosmans paņem visu, kas mums līdz šim fantāzijas žanrā bijis tuvs un mīļš (kā populārākie salīdzinājumi minami Harijs Poters un Nārnija), un apgriež to kājām gaisā. Parāda to no dziļākas, daudz reālistiskākas puses. Maģija nav pastaiga saules pielietā pļavā kopā ar runājošiem zvēriņiem. Maģija ir nopietna atbildība, kas neprasmīgu tās lietotāju var iznīcināt. Un arī prasmīgajiem ne vienmēr iet spīdoši.

Galu galā “Burvji” man būtu patikuši vēl labāk, ja tā arī beigtos uz nelaimīgas nots un būtu viena grāmata, ne triloģija. Tad autora vēstījums, manuprāt, būtu spēcīgāks.

Nopietns un dziļš darbs, kas drīzāk patiks tiem, kuri grāmatās vairāk novērtē psihologisko aspektu, nevis spraigu darbību.

Vērtējums – 4/5

Atsauksme: Patriks Rotfuss – Vieda vīra bailes

300x0_cover Nosaukums: Vieda vīra bailes (#2, Karaļkāvēja hronikas)
Autors: Patriks Rotfuss
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2014
Lappuses: 1052

Ir labas grāmatas, par kurām var runāt stundām. Un tad ir tādas grāmatas kā Patrika Rotfusa darbi, kuras ir tik lieliskas, ka grūti atrast, ko teikt. Var vien ieteikt tās izlasīt, jo tik burvīga pasaule katram ir jāatklāj pašam. Tomēr daļu no savām pārdomām par “Vieda vīra bailēm” centīšos ielikt vārdos.

Ir pienākusi otrā diena, un Kvouts turpina savu stāstu. Pēc kārtējām nepatikšanām Universitātē, jaunais Kvouts pieņem nopietnu lēmumu – uz laiku doties prom no skolas. Tālu prom no ierastās dzīves viņš saskaras ar dziļiem noslēpumiem un dzīvām leģendām, galu galā pašam par tādu kļūstot.

Satura ziņā, “Vieda vīra bailes” man patika nedaudz mazāk par “Vēja vārdu”. Vismaz grāmatas vidū. Likās, ka brīžiem Kvouts pilnībā aizmirst par saviem galvenajiem mērķiem un vēlmēm. Bet sešpadsmit gadu vecumā jau tā gadās. Dažas no vietām, kurās galvenais varonis nonāk, un cilvēki, kurus viņš satiek manī īpašu sajūsmu neraisīja. Savukārt būt Universitātē ir kā būt mājās, tāpēc atgriešanās tur grāmatas beigās bija pavisam jauka. Tomēr, sēžot uz vietas jau neviens par brīnumainu leģendu nekļūst – saprotams, ka garais ceļojums bija nepieciešams.

Dennas tēls, kas sākotnēji man likās intrigējošs, tagad gan bija par daudz. Cik ilgi var skriet pakaļ vienam cilvēkam, kas šķietami nemaz nevēlas būt uzticams un neko par sevi neatklāj?

Par spīti lietām, kas man ne pārāk patika, Patriks Rotfuss ir izcils autors. Jau tā detalizēti izstrādāto pasauli viņš nepārtraukti papildina ar arvien jauniem stāstiem, leģendām, dziesmām, iedzīvotājiem. Reti kur redzama tik liela rūpība. Nevar nepieminēt feju valstību, kas lasītāju tāpat kā galveno varoni ievilina sevī, vēlāk atklājot tumšus noslēpumus tās iekšienē.

Autors nebaidās galveno varoni nostādīt sarežģītās situācijās, nepārtraukti liekot  Kvoutam just līdzi. No vienas puses pārņem satraukums, taču no otras var sevi mierināt ar faktu, ka, ja grūtības nepārvarētu, tad Kvouts šo stāstu nemaz nevarētu stāstīt. Tātad – gan jau viss beigsies labi.

Rotfusam ir vienkārši lieliska humora izjūta. Vairākas reizes pieķēru sevi klusām ķiķinot, bet vienu brīdi pat nespēju apstāties. Nezināju, kā cilvēkam, kas šo grāmatu nav lasījis un jautā, par ko tā smejos, izskaidrot Kvouta stāstu par zēnu ar zelta skrūvi. Noteicu vien, ka ļoti laba grāmata. Un taisnība jau ir.

Tagad atliek grūtākais darbs – sagaidīt trešo grāmatu.

Vērtējums – 4,5

Attēls no Zvaigzne ABC.

Atsauksme: Laura Dreiže – Debesu lauskas

300x0_debesu-lauskas-smallNosaukums: Debesu lauskas (#3, Danse Macabre)
Autore: Laura Dreiže
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
Lappuses: 319

Beidzot sagaidīta arī triloģijas “Danse Macabre” noslēdzošā daļa. Liekas, ka nupat vēl bija septembris, kad tikai iepazināmies ar Viktoriju, kura devās uz Maģijas akadēmiju, lai atklātu tēva nāves mīklainos apstākļus. Stāstam attīstoties, parādījās arvien jauni pavērsieni, kas lika gaidīt “Debesu lauskas” ar nu jau daudz vairākiem prātu nodarbinošiem jautājumiem. Vai Londonu vēl ir iespējams glābt? Vai ļaundari tiks atmaskoti? Kāds liktenis sagaida galvenos varoņus?

Tāpat kā iepriekšējā grāmatā, arī “Debesu lauskās” stāsts turpinās it kā bez pārtraukuma, neatgādinot par agrākajiem stāsta pavērsieniem. Jāatzīst, ka daļa no tik daudzajiem otrajā grāmatā ievestajiem jaunajiem tēliem bija piemirsušies. Tāpēc no sākuma lasīšana vedās nedaudz lēni, pūloties visu atsaukt atmiņā. Taču pēc tam, kad atkal iemācījos atšķirt Piķi no Putnubiedēkļa, stāsts ritēja tikpat ātri kā iepriekšējās triloģijas daļās.

Autores tēlainā un dzīvā valoda ļauj spilgti iztēloties Augšlondonas un Apakšlondonas vidi. Manuprāt, īpaši izdevušies bija kritušo platformu apraksti, radot līdzpārdzīvojumu par zudušo un nelaimē cietušajiem. Taču visizcilākā pasaules tēlošanas ziņā man likās vieta, kur Viktorija dodas kopā ar Misteriumu (lai pēc iespējas izvairītos no spoileriem, nesaukšu to vārdā). Daļa no šīs vietas atsauca atmiņā Erinas Morgensternas “Nakts cirku”, tikai daudz nežēlīgāku. Ko tādu no šīs grāmatas pat negaidīju, bet tas bija ļoti patīkams pārsteigums. Gan mierīgā dvēseļu atpūta, gan “cirks” ar sodītajām dvēselēm, manuprāt, deva stāstam dziļumu, ko bez šiem elementiem tas neiegūtu. Tieši šis aspekts man lika grāmatai iedot augstāku vērtējumu.

Prieks par to, ka netika atstāta novārtā Teodisija. Viņai es triloģijas pirmajā daļā jutu līdzi visvairāk. Viktorija pret viņas zaudējumu izturējās visai pavirši, bet vismaz tagad centās to labot.

Nezinu, kāds ir mans galējais viedoklis par pašu Viktoriju. “Dejas ar nāvi” vidū viņa man sāka iepatikties, arī “Zem mākslīgām zvaigznēm” viņai nebija ne vainas, bet tagad man galvenā varone vairs nešķita tik simpātiska. Vismaz viņa atzīst savas brīžiem kļūdainās un egoistiskās darbības.

Nobeigums likās nedaudz sasteigts. Burtiski pēdējās trīs lappusēs atbrīvojas no galvenā ļaundara un viss – laimīgas beigas. Būtu gribējies kaut ko detalizētāku. Kāda galu galā tad bija motivācija sazvērestībai pret Augšlondonu? Vai arī es to vienkārši kaut kur palaidu garām?

Kopumā – aizraujoša lasāmviela ar pārsteidzošiem momentiem. “Tā viena vieta, kuru cenšos nespoilot” bija tiešām fascinējoša, un par to vēl kādu laiku domāšu. Lai gan nekāda emocionāla saikne ar galveno varoni neveidojās, par platformu krišanā cietušajiem un citiem upuriem gan pārdzīvoju.

Vērtējums – 4/5

Attēls no Zvaigzne ABC.

Atsauksme: Maria V. Snyder – Poison Study

Poison_StudyNosaukums: Poison Study (#1, Study series)
Autore: Maria V. Snyder
Izdevniecība: Mira
Gads: 2005
Lappuses: 409

Elena ir notiesāta par slepkavību un gaida sprieduma izpildīšanu. Neilgi pirms liktenīgā brīža, viņai tiek piedāvāta dzīvības saglabāšana. Ar vienu nosacījumu. Meitenei jākļūst par Komandiera ēdiena garšotāju – katru dienu jāriskē ar savu dzīvību, pārbaudot, vai kāds nelabvēlis necenšas valdnieku noindēt. Ko izvēlēties – vieglu nāvi vai nedrošu dzīvi? Līdz ar apmešanos pilī Elena tiek ierauta nopietnās sazvērestībās, kas liek šaubīties uz katra soļa.

Poison Study” tiek pieskaitīta pie young adult žanra, taču vairākos aspektos man šī grāmata likās daudz pieaugušāka nekā citas jauniešu grāmatas. Elenas atmiņās atklājas smagas tēmas, par kurām young adult žanrā tiek runāts reti. Arī pati galvenā varone vairs nav pavisam jauna un neizlēmīga pusaudze, bet drīzāk jau jauna, inteliģenta sieviete, kas spēj par sevi parūpēties.

Nav arī uzbāzīgas romantiskās stāsta līnijas un “viņa ezeru zilo/zeltaino/kādu vēl acu” apraksta katrā otrajā lappusē. Uz beigām, protams, parādās arī mīlasstāsts, bet uz tik īsu laiku, ka par tā kvalitāti droši spriest varēs tikai nākamajās sērijas grāmatās.

Pasaules uzbūve tiek atklāta visai ātri, taču Elenas pagātne gabaliņu pa gabaliņam, radot lielāku intrigu. Tāpat joprojām nav līdz galam izskaidrotas maģijas funkcijas šajā pasaulē. Vispār, gandrīz katra nodaļa beidzas ar tādu nelielu cliff – hanger, un grāmatu nolikt malā, vai par to nedomāt vispār ir ļoti grūti.

Jāpiemin arī burvīgais vāka dizains. Tieši tas bija pirmais, kas radīja interesi par grāmatu. Un nodaļu noformējums, manuprāt, ir skaistākais, ko grāmatās esmu ievērojusi.

Kopumā ļoti labs sērijas iesākums ar īpašu noskaņu. Cerams, ka arī turpmāk autore neiekritīs nekādās pārspīlētās young adult klišejās.

Vērtējums – 4/5