Māra Svīre – Stāsti pilnmēness vakariem

300x0_stastipilmenessvakariem_978-9934-0-6127-1 Nosaukums: Stāsti pilnmēness vakariem
Autore: Māra Svīre
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
Lappuses: 384

Sapratu, ka man šis stāstu krājums ir obligāti vajadzīgs brīdī, kad ieraudzīju pirmā stāsta nosaukumu. “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Lai gan uzskatu Limuzīnu par savu vismīļāko latviešu filmu, par tās priekšvēsturi zinu visai maz. Vien to, ka scenāriju nācās vairākas reizes pārstrādāt, lai krietnie padomju cilvēki drīkstētu to skatīt, jo sākotnējais sižets dažviet bijis daudz vardarbīgāks un, kā mūsdienās populāri teikt, netikumīgāks. Par Māras Svīres stāsta eksistenci gan līdz šim nezināju. Pirmais un arī garākais krājumā atrodamais stāsts atkal aizved uz tikšanos ar pazīstamajiem filmas tēliem, tagad sniedzot vēl dziļāku ieskatu viņu neizteiktajās domās un sajūtās.

Pavisam krājuma apkopots 21 stāsts. Vairāki no tiem jau iepriekš publicēti agrākos krājumos, daži pavisam nesen uzrakstīti un iepriekš nepublicēti. Sākotnēji ne nosaukums, ne vāka dizains manī nez kāpēc neraisīja ne mazākās aizdomas, ka stāsti varētu būt uz mistēriju vai šausmu literatūras pusi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka krājums iesākas ar “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, kur visi ir pilnībā pārņemti ar savām laicīgajām un pasaulīgajām lietām. Taču jau ar nākamajiem stāstiem visa krājuma noskaņa būtiski mainās. Autore ļoti prasmīgi ar pirmajiem ievadteikumiem liek lasītājam par patiesību savā prātā pieņemt vienu, taču nobeigumu pavērst pavisam citā, negaidītā virzienā. Apbrīnoju rakstnieces iztēli, jo šādus notikumu pavērsienus, visticamāk, nekad nespētu iztēloties un iepriekš atminēt.

Neskaitot būšanu sajūsmā par Tūtaru ģimenes & Co piedzīvojumiem Mirttantes saimniecībā, man īpaši atmiņā palika stāsti “Zaļais jātnieks” un “Vecās mājas monologs”. “Zaļajā jātniekā” galvenajai varonei nākas sastapties ar atriebīgu rēgu, savukārt “Vecās mājas monologs” ir tieši tas, kas solīts virsrakstā – pamesta māja atklāj savu dzīvesstāstu, atceroties savus mīļos, nu jau aizsaulē aizgājušos saimniekus, joprojām izjūtot viņu trūkumu, piedzīvojot un pārdzīvojot savu bojāeju. Šķiet, ka nekad vēl nebija nācies lasīt no kāda (it kā) nedzīva objekta skatupunkta.

Diemžēl daži no beidzajiem stāstiem zaudēja krājuma īpašo atmosfēru. Likās grūti saprast, ko autore ar tiem vēlējusies pateikt. Dažviet stāsti šķiet pārblīvēti ar uz kādiem politiskiem notikumiem norādošām, abstraktām metaforām, kas man palika līdz galam neatšifrētas. Pavisam iespējams, ka citam lasītājam viss varētu būt skaidrāk par skaidru, taču man iedziļināties kļuva grūti. Dažbrīd likās skaidrs, kas tiek domāts, citviet atkal neiespējami iedomāties, uz ko autore varētu norādīt. Pat nezinu, vai tiešām domātas atsauces uz politiskiem notikumiem, varbūt saskatīju to, kā tur nemaz nebija. Taču, tā kā vairāki stāsti rakstīti pagājušā gadsimta beigās, pavisam iespējams, ka iekļauti slēpti komentāri par pastāvošo sistēmu.

Kad jau paspēju saskumt, ka noslēpumainā noskaņa stāstos ir zudusi, pēdējais stāsts “Caur sidraba birzi gāju” atgrieza lasītprieku. Šajā stāstā autore rada ļoti skaistu un viegli vizualizējamu ainu, kas liek domāt par tuvojošos ziemu, tās klusumu, sniegā un sudrabā klātu pasauli. Spēcīgi atgriežas mistikas klātbūtne.

Helovīna sezonai ļoti piemērota lasāmviela. Rēgi, citas pārdabiskas būtnes, tādas darbības vietas kā noslēpumainas cirka arēnas un mistiski meži – būs gan, ko baidīties, gan, ko apbrīnot Māras Svīres radošumu un spēju viltīgi maldināt lasītāju. Iesaku!

Alfrēds Dziļums – Saplēstā krūze

dzilums_saplesta Nosaukums: Saplēstā krūze
Autors: Alfrēds Dziļums
Pirmizdevuma gads: 1942
Lappuses: 431

Jau kādu laiku plaši apspriests ir jaunais LTV seriāls “Saplēstā krūze”. Līdz ar to popularitāti atguva arī grāmata, kas joprojām atrodas iBook skatītāko grāmatu saraksta augšgalā. Visbiežāk dzirdēju citus sakām, ka grāmata ir lieliska un daudz labāka par tās ekranizāciju. Tad nu nolēmu noskaidrot, par ko tāda sajūsma, un ķēros pie grāmatas lasīšanas.

Stāsta centrā ir jaunā kalpu meitene Nate, kurai iepaticies kaimiņmājas – Noriešu – saimnieks Ēriks. Ātri vien savijas vairāki attiecību mezgli, jo Ēriks sākotnēji solījies Nates saimnieka meitai, kamēr Natē ieskatījies meitenes līdzgaitnieks – kalpu puisis Jēcis. Kļūstot par saimnieci Noriešos, Natei nākas saprast, ka ilgi lolotais sapnis realitātē ir pavisam citādāks. Jaunais vīrs galu galā nav nekāds sapņu princis un ar nolaisto saimniecību jātiek galā pašas spēkiem.

Galu galā par grāmatu man bija dalītas jūtas. Pirmā daļa bija patiešām interesanta, viegli lasāma. Tā kā visvairāk laika sanāk pavadīt pilsētā, vienmēr ar lielāko prieku lasu par dzīvi laukos, pie dabas. Pateicoties autora bagātīgajai valodai, pavisam viegli iztēloties apkārtējās ainavas un kaut mirkli pabūt tur – saules pielietā pļavā vai saimniecības priekšā, noraugoties uz darāmajiem darbiem. Dzīve noteikti netiek romantizēta, parādot smagākos pienākumus, lēmumus un to sekas.

Grāmatas otrā daļa gan likās ļoti vienmuļa un sižets paredzams. Kā vislabākajās klasiskās latviešu literatūras tradīcijās – kāds noteikti ņems nelabu galu, bet citi izdzīvos mūžu, pagātnes kļūdu pavadīti. Apmēram tā tas arī norisinājās. Nate un Ēriks liekas diezgan viengabalaini tēli, katru raksturo tikai viena izteikta rakstura īpašība. Būdama vēl jauna meitene, Nate ir kā apmāta ar Ēriku, nebeidzot viņu idealizēt. Vēlāk visas viņas domas veltītas tikai saimniecībai un papildus labuma gūšanai. Savukārt Noriešu saimnieks ir tikai un vienīgi slinks un neuzticams. Nerodas nekāda vēlme just līdzi šādiem galvenajiem varoņiem.

Kopumā “Saplēstā krūze” ir lasīšanas vērta, taču vai tā pelnījusi tik lielu atzinību, lai paliek katra lasītāja ziņā. Autoram ir patīkama valoda un rakstības stils, taču reizēm notikumi un tēlu darbības pārlieku atkārtojās, padarot sižetu pārāk paredzamu.

Vērtējums – 3/5

Nora Ikstena – Mātes piens

ikstena_mates_piensNosaukums: Mātes piens
Autore: Nora Ikstena
Izdevniecība: Dienas Grāmata
Gads: 2015
Lappuses: 176

Ar katru izlasīto vēsturisko romānu arvien spēcīgāk pārņem sajūta, ka visos laikos cilvēki tomēr ir ļoti līdzīgi. Būtībā jau visi vienmēr ir vēlējušies to pašu – drošību, brīvību un galu galā mīlestību tās dažādajās izpausmēs. Nepieciešamība saprast un piedot, kas ir viens no vadošajiem romāna motīviem, ir ļoti svarīga arī tagad. Tieši tāpēc arī romāna “Mātes piens” galvenās varones un viņu iekšējās pasaules šķiet tuvas un saprotamas, padarot šo stāstu tik personisku.

“Domājot par māti, par viņas un par manu piedzimšanu, mani neatlaiž domas par sasodīto nosacītību, kas ir tikpat sasodītas nejaušības vai varbūt kāda liela, neizprotama plāna sekas. Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.”

Lai gan attēlotās mātes un meitas attiecības šķiet aktuālas arī šodien, vēsturiskajam fonam – 20. gadsimta 70.-80. gadiem – šajā stāstā ir neizmērojama nozīme. Nospiedošais režīms, dubultas dzīves dzīvošana, “atrašanās būrī” – tas viss noved māti pie iekšējiem pārdzīvojumiem, kas meitai ne vienmēr ir saprotami. Līdz arī viņai nākas ar to saskarties.

Nodaļas pamīšus veltītas gan mātes, gan meitas skatu punktam, kas palīdz izprast abus pavisam atšķirīgos tēlus. Meita māti bieži vien nesaprot. Kā var pamest savu tikko dzimušo bērnu? Kā tas ir – negribēt dzīvot? Kāpēc māte iegrimst kaut kur savās domās un nav vairs sasniedzama? Nodaļās, kas veltītas mātei, Nora Ikstena skaudri, bet ar lielu meistarību atklāj atbildes uz šiem jautājumiem. Jo dzīve šajā režīmā padara cilvēku par daļu no vienveidīgās masas, kas tiek mācīta domāt vienveidīgi, neizcelties, pakļauties, nejautāt. Ne visi spēj to izturēt. Labāk šķiet aizbēgt, nekā piedzīvot savu likteni atkārtojamies bērnu dzīvēs.

Mani ļoti uzrunāja tieši mātes un meitas attiecību nevienveidība. Brīžiem viņas ir atsvešinātas, bet brīžiem atkal ļoti tuvas. Ir vērts izturēt un pārvarēt slikto, piedot, lai nonāktu pie labā.

Vien nepilnās divsimt lappusēs autore iedveš dzīvību pavisam reāliem tēliem un notikumiem. Nonākot līdz grāmatas beigām, nepamet sajūta, ka izlasītais pieredzēts savām acīm.

“Mūžs skan ilglaicīgi. Nedomāju, ka man tiks piešķirts mūžs.”

Vērtējums – 4,5/5

 

Atsauksme: Māra Zālīte – Pieci pirksti

Zalite_Pieci_pirksti_vaks_1386332863746Nosaukums: Pieci pirksti
Autore: Māra Zālīte
Izdevniecība: Mansards
Gads: 2013
Lappuses: 304

Vispirms jāsaka liels paldies Spīganai par viņas rakstu,  jo tieši pēc tā izlasīšanas sapratu, ka man šo grāmatu noteikti jāizlasa. Šis atkal bija viens no tiem darbiem, kas tik ļoti uzrunāja un izraisīja tādu līdzpārdzīvojumu, ka visas sajūtas un domas ielikt vārdos ir ļoti grūti. “Pieci pirksti” ir vienkārši jāpiedzīvo katram.

Autobiogrāfiskā romāna “Pieci pirksti” centrā ir piecgadīgā Laura. Meitene ir dzimusi Sibīrijā, taču nu kopā ar vecākiem atgriežas Latvijā – dzimtenē, kuru nekad nav redzējusi. Katra nodaļa atspoguļo kādu epizodi no Lauras dzīves – ilgo ceļu vilcienā atpakaļ uz Latviju, iepazīšanos ar jauno vidi, pirmo gājienu uz veikalu. Arī nejaušos nedarbus, kuri gadās, meitēnam cenšoties padarīt ko labu. Kā uzsvērusi arī pati autore – šis ir stāsts par uzvarētājiem. Par tiem, kurus nesalauza.

Par Sibīrijā piedzīvoto ierasts lasīt atmiņu stāstus no pieauguša cilvēka skatu punkta (kā vienīgais izņēmums prātā nāk Kaspara Pūces, kurš tika izsūtīts agrā bērnībā, atmiņu grāmata), tāpēc šim stāstam izvēlētais formāts un mazā bērna redzējums piedāvā vērtīgu skatu punktu, caur kuru saskatīt Padomju laiku dzīves realitāti. Jā, bērni varbūt līdz sīkumiem nepārzina politisko situāciju un varbūt līdz galam neizprot, tieši kāpēc vecāki tik ļoti baidās pieminēt Sibīriju,  kāpēc tik ļoti pārdzīvo, taču arī viņi redz, dzird un izjūt apkārt notiekošo. Un tomēr, ir spējīgi uz visu paskatīties arī no gaišās puses. Laura, piecu gadu vecumā jau spēcīga personība, ar vieglu un gaišu attieksmi dodas tikai uz priekšu, tādējādi sniegdama cerību arī apkārtējiem. Manuprāt, stāstā ļoti labi jaušams kontrasts starp traģēdiju, kuru no atmiņas neizdzēst, un lietu gaišo pusi. Un abi var pastāvēt vienlaicīgi. Jo tā jau arī dzīvē ir – ir jādzīvo tālāk, ir labās dienas un sliktās.

– Nerunā sliktu par Latviju! – Laura uzbrēc vēlreiz un piecērt kāju.
Laurai jābūt bargai, dikti bargai, jo kādam taču Latvija ir jāaizstāv. Sibīrijā neviens nerunāja sliktu par Latviju. Ka tikai tiktu! Ka tikai būtu Latvijā! Latvija tik skaista, Latvija tik mīļa! Bez Latvijas beidzas vai nost. Bet tagad? Tas nav labi un šitas! Laurai jābūt stingrai, viņa tikai nevar noturēt raudienu. Mamma arī nevar.

Man patika arī rakstības stils. Jā, romāns un proza. Bet savā ziņā valoda tik un tā bija kā dzeja, viegla un skanīga.Apraksti, kas ļauj pilnībā iztēloties vidi un tajā notiekošo, pilnībā dzīvot līdzi Laurai. Ļoti spēcīgs darbs, kas lasītāju izvedīs cauri visai emociju gammai.

Vērtējums – 5/5

Atsauksme: Ieva Melgalve – Mēness teātris

300x0_meness_teatris_preview_02Nosaukums: Mēness teātris
Autore: Ieva Melgalve
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
Lappuses: 320

Teātrī visu nosaka scenāristi. Aktieriem atliek vien iepazīties ar lomas uzstādījumu un nospēlēt, kā likts. Par labi paveiktu darbu, iespējams, gaidīs atalgojums. Par kaut mazāko protestu pret Teātri – aktieris nākamajā epizodē iekļūs kādā “negadījumā”. Ārpus lomām viņi nav nekas – aktieriem nav vārdu, nav savas personīgās dzīves. Seriālu starplaikos sarunāties nedrīkst. Ārpus Teātra nekā nav. Aktieri tajā piedzimst un sagaida arī pēdējo elpas vilcienu. Pienākumu perfektu izpildi nodrošina mīmi – mehāniskas būtnes, kas aktierus sagatavo izrādēm un seko līdzi, lai nenotiktu pārkāpumi. Tomēr pat šajā ārēji perfektajā sistēmā parādās drosmīgie, kas saskata tās patieso nežēlību un meklē izeju.

Pasaule šajā darbā ir izcila. Personāžu dzīve rit slēgtā telpā – Teātrī, kas sastāv no skatuvēm, vienmēr tumšās skatītāju zāles un aizkulisēm. Tikai retajam ļauts zināt, ka ārpus Teātra arī vēl kaut kas ir. Grāmatu malā nolikt neļāva vēlme par Teātri uzzināt vēl un vēl un vēl. Kas ļāva kam tādam rasties? Kas noticis ar pārējo pasauli? Detaļas autore sniedz palēnām, neatklājot visu uzreiz. Taču kopā tās veido visai šausminošu, apokaliptisku ainu. Interesanti, ka Teātris sākotnēji nebija domāts kā tāds cilvēkus kontrolējošs aparāts, kāds tas ir tagad. Pārmaiņas notika ar laiku, apkārtējās pasaules notikumu iespaidā.

“Mēness teātris” nemitīgi liek lasītājam domāt, salīdzināt Teātrī notiekošo ar mums pašiem. Vai arī mūsu sabiedrība nav tāda, kā aktieri? Pēc iespējas labāk iekļauties, neizcelties, visu izdarīt “pareizi”, tikt paslavētam. Reti kad par to var saņemt kādu patiesu atalgojumu. Varbūt skatītāju nemaz nav, bet paši sevi ieliekam iedomātos rāmjos.

Vienīgais, kas lika samazināt vērtējumu, bija nobeigums – burtiski pēdējās pāris lappuses. Es nesapratu beigas. Vai tur bija kāda simbolismā tīta doma, kas man paslīdēja garām? Vai arī tiešām beidzās tā vienkārši un diezgan cerīgi? Ja pareizs ir otrais variants, tad nobeigums, manuprāt, bija stāsta drūmajai un nolemtajai atmosfērai pēkšņi pavisam neatbilstošs. Bet līdz pēdējai ainai viss bija lieliski – stāsts gan izklaidē un aizrauj, gan liek daudz ko pārdomāt.

“Mēness teātris” ir pirmais Ievas Melgalves darbs, ar ko sastopos. Ar šo darbu Ieva ir atstājusi nopietnas un prasmīgas rakstnieces iespaidu, tāpēc arī turpmāk noteikti sekošu līdzi viņas daiļradei.

Vērtējums – 4/5

Attēls no Zvaigzne ABC.

 

Atsauksme: Laura Dreiže – Debesu lauskas

300x0_debesu-lauskas-smallNosaukums: Debesu lauskas (#3, Danse Macabre)
Autore: Laura Dreiže
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
Lappuses: 319

Beidzot sagaidīta arī triloģijas “Danse Macabre” noslēdzošā daļa. Liekas, ka nupat vēl bija septembris, kad tikai iepazināmies ar Viktoriju, kura devās uz Maģijas akadēmiju, lai atklātu tēva nāves mīklainos apstākļus. Stāstam attīstoties, parādījās arvien jauni pavērsieni, kas lika gaidīt “Debesu lauskas” ar nu jau daudz vairākiem prātu nodarbinošiem jautājumiem. Vai Londonu vēl ir iespējams glābt? Vai ļaundari tiks atmaskoti? Kāds liktenis sagaida galvenos varoņus?

Tāpat kā iepriekšējā grāmatā, arī “Debesu lauskās” stāsts turpinās it kā bez pārtraukuma, neatgādinot par agrākajiem stāsta pavērsieniem. Jāatzīst, ka daļa no tik daudzajiem otrajā grāmatā ievestajiem jaunajiem tēliem bija piemirsušies. Tāpēc no sākuma lasīšana vedās nedaudz lēni, pūloties visu atsaukt atmiņā. Taču pēc tam, kad atkal iemācījos atšķirt Piķi no Putnubiedēkļa, stāsts ritēja tikpat ātri kā iepriekšējās triloģijas daļās.

Autores tēlainā un dzīvā valoda ļauj spilgti iztēloties Augšlondonas un Apakšlondonas vidi. Manuprāt, īpaši izdevušies bija kritušo platformu apraksti, radot līdzpārdzīvojumu par zudušo un nelaimē cietušajiem. Taču visizcilākā pasaules tēlošanas ziņā man likās vieta, kur Viktorija dodas kopā ar Misteriumu (lai pēc iespējas izvairītos no spoileriem, nesaukšu to vārdā). Daļa no šīs vietas atsauca atmiņā Erinas Morgensternas “Nakts cirku”, tikai daudz nežēlīgāku. Ko tādu no šīs grāmatas pat negaidīju, bet tas bija ļoti patīkams pārsteigums. Gan mierīgā dvēseļu atpūta, gan “cirks” ar sodītajām dvēselēm, manuprāt, deva stāstam dziļumu, ko bez šiem elementiem tas neiegūtu. Tieši šis aspekts man lika grāmatai iedot augstāku vērtējumu.

Prieks par to, ka netika atstāta novārtā Teodisija. Viņai es triloģijas pirmajā daļā jutu līdzi visvairāk. Viktorija pret viņas zaudējumu izturējās visai pavirši, bet vismaz tagad centās to labot.

Nezinu, kāds ir mans galējais viedoklis par pašu Viktoriju. “Dejas ar nāvi” vidū viņa man sāka iepatikties, arī “Zem mākslīgām zvaigznēm” viņai nebija ne vainas, bet tagad man galvenā varone vairs nešķita tik simpātiska. Vismaz viņa atzīst savas brīžiem kļūdainās un egoistiskās darbības.

Nobeigums likās nedaudz sasteigts. Burtiski pēdējās trīs lappusēs atbrīvojas no galvenā ļaundara un viss – laimīgas beigas. Būtu gribējies kaut ko detalizētāku. Kāda galu galā tad bija motivācija sazvērestībai pret Augšlondonu? Vai arī es to vienkārši kaut kur palaidu garām?

Kopumā – aizraujoša lasāmviela ar pārsteidzošiem momentiem. “Tā viena vieta, kuru cenšos nespoilot” bija tiešām fascinējoša, un par to vēl kādu laiku domāšu. Lai gan nekāda emocionāla saikne ar galveno varoni neveidojās, par platformu krišanā cietušajiem un citiem upuriem gan pārdzīvoju.

Vērtējums – 4/5

Attēls no Zvaigzne ABC.

Atsauksme: Laura Dreiže – Zem mākslīgam zvaigznēm

300x0_zem-maksligam-zvaigznem-smallNosaukums: Zem mākslīgām zvaigznēm
Autore: Laura Dreiže
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
Lappuses: 284

“Zem mākslīgām zvaigznēm” ir tiešs pirmās grāmatas “Deja ar nāvi” notikumu turpinājums. Darbība raiti risinās uz priekšu, neatgādinot par to, kas noticis iepriekš.

Bēgot no vajātājiem, Viktorija (savā jaunajā ķermenī) kopā ar Tanielu nonāk Apakšlondonā. Tā kā pirmajā daļā darbība risinājās galvenokārt Augšlondonā, bija patīkami iepazīt lielāku šīs fantāzijas pasaules teritoriju. Apakšlondona ir pilnīgs pretstats debesīs esošajai, bagātajai pilsētas daļai. Tā ir netīra, nabadzīga un tās iedzīvotāji ir bīstami. Ziemassvētkos tā var likties tīri jauka vieta, taču drīz vien nākas saprast, ka apakšlondonieši nekāda maigā un piedodošā tauta nav.

Šajā daļā atklājas gan pirmās grāmatas noslēpumu un intrigu vaininieki (manas aizdomas bija pamatotas!), gan uzrodas jauni “sliktie tēli” ar saviem savtīgajiem mērķiem un nolūkiem, kuru īstenošanā tiek iesaistīti galvenie varoņi. Tomēr Džezebelu un viņas sabiedrotos par gluži ļauniem neuzskatīju, lai gan viņu metodes cīņā par taisnīgumu ir visai apšaubāmas.

Notikumi ir tikpat spraigi kā triloģijas pirmajā daļā – maģija, bēgšana, nodevība, jauni ienaidnieki un visam pa vidu Augšlondona draud jebkurā brīdī nogāzties no saviem augstumiem.

Ļoti jauki, ka nav nekādas uzbāzīgas romances starp Tanielu un Viktoriju, kā tas notiktu, ja šī būtu jebkura cita young adult autora grāmata. Ar laiku abi parāda savas jūtas, taču, manuprāt, tas attīstās pietiekami lēni, lai būtu ticami. Gan Viktorija, gan Taniels tomēr ir spējīgi uzmanību koncentrēt uz viņu situācijā svarīgākajām lietām – gan savu, gan daudzu citu cilvēku dzīvības glābšanu.

Tāpat kā “Dejā ar nāvi”, arī šīs grāmatas beigās Laura Dreiže pierādīja, ka veiksmīgi prot atstāt lasītājus nepacietīgi gaidām turpinājumu. Tiešām labi, ka tas ir tikai mēnesis.

Protams, nevar nepieminēt, ka vāki triloģijas “Danse macabre” grāmatām ir vienkārši apburoši. Noformējums noteikti palīdz uzturēt maģisko noskaņu, kas pārņem visu lasīšanas laiku.

Vērtējums – 4/5

Attēls no Zvaigzne ABC.