Alekss Kapī – Leons un Luīze

300x0_leons_un_luize_webvaks
Nosaukums: Leons un Luīze
Autors: Alekss Kapī
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016 (pirmizdevums – 2011)
Lappuses: 240

1918. gadā, dodoties uz jaunu darba vietu nepazīstamā vietā, septiņpadsmit gadus vecais Leons satiek tumšmatainu, smejošu meiteni – Luīzi. Noslēpumainā būtne uzreiz rada vēlmi uzzināt par viņu ko vairāk, un Leonam krietni nākas papūlēties, lai to izdarītu. Pēc neilgiem kopā pavadītiem brīžiem jauniešus šķir uzlidojums Pirmā Pasaules kara laikā, un desmit gadus Leons pavada, domādams, ka Luīze gājusi bojā. Pa šo laiku jaunais vīrietis ieguvis darbu Parīzē un apprecējies. Nejauša atkalredzēšanās ar dzīvāk par dzīvo Luīzi sagriež viņa mierīgo dzīvi kājām gaisā, turpinot aizsākto stāstu gadu garumā.

No šīs grāmatas saņēmu kaut ko pavisam citu, nekā sākotnēji gaidīju. Joprojām mans galējais viedoklis ir dalīts. Stāstam piemīt vairākas apburošas īpašības, taču viens ne pārāk patīkams aspekts visu labo iespaidu gandrīz izjauca. Grāmata daudz lika domāt ne tikai par konkrētajiem stāsta varoņiem un to darbībām, bet par dzīvi vispār – kas ir pareizi, kas nepareizi, cik atšķirīgi cilvēki skatās uz notikumiem, cik daudz ir gatavi pieņemt un samierināties.

Vispirms par labo. Mani ļoti patīkami pārsteidza Luīzes personība. Tā vietā lai izdarītu kaut ko neapdomīgu un jau pirmajā tikšanās reizē samīlētos līdz ausīm, viņa šķiet piesardzīga. Vispirms pārliecinās par Leona patiesajiem nodomiem un arī turpmākajos gadu desmitos saglabā pietiekamu distanci, lai nesāpinātu sevi. Varbūt visai cinisks skatījums uz dzīvi, bet labāk apdomāties, nekā nonākt situācijā, kuru nāktos nožēlot. Vispār šķiet diezgan atsvaidzinoši lasīt stāstu par iemīlēšanos, kur abi iesaistītie saglabā savu raksturu, savas vēlmes un dzīves ceļu, pilnībā nepakārtojot visu savu dzīvi citam cilvēkam un tādējādi “nepazūdot”.

Kapī raksta valodā, kas var šķist vienkārša, taču tai veiksmīgi izdodas lasītāju pārnest uz 20. gadsimta Franciju, ļaujot sajust sev apkārt dabu un dzīves ritmu. Lai gan darbība risinās abu pasaules karu laikā, karš stāstā neieņem centrālu lomu. Tas ir kas attāls, netverams, līdz brīdim, kad pirmo reizi uz ilgu laiku šķir Leonu un Luīzi, un atkal, kad Otrā pasaules kara fronte ir nonākusi gandrīz līdz pašām Leona namdurvīm Parīzē. Lasītājs ir tik ļoti iedziļinājies varoņu savstarpējās attiecībās, ka par kara notikumiem, līdzīgi kā paši varoņi, nemaz neiedomājas un aizmirst. Tieši šādos neuzmanības brīžos autors kādā ainavas aprakstā pēkšņi iemāna kādu baisu kara ainas aprakstu, kas negaidīti liek paskatīties uz visu kopainu, un atgādina, ka tas risinās tepat līdzās. Un varbūt liek padomāt, ka ikdienišķas problēmas vairs neliekas tik svarīgas, salīdzinot tās ar globālākām.

Grāmatas vidus un beigu daļās vairāki fragmenti rakstīti kā Luīzes sūtītas vēstules Leonam. Jāsaka, ka šīs daļas man patika vislabāk, un pēc pirmās vēstules to vien gaidīju, kad būs lasāma vēl kāda. Šie fragmenti ļāva dziļāk ieskatīties, manuprāt, visinteresantākā tēla personībā un domās, kā arī uzzināt, kur vedis viņas ceļš. Citādi tiek sekots Leona ikdienas gaitām. Sākotnēji šķiet, ka sižets attīstās lēni, taču nemanot tas ievelk sevī un liek prātot, kas notiks tālāk.

Visbeidzot jānonāk pie sižeta līnijas, kas mani būtu nokaitinājusi daudz vairāk, taču apzināti neļāvu sev par to daudz domāt un iedziļināties, lai nesabojātu sev grāmatu, kas citādi man ļoti patika. Protams, runa ir par Leona centieniem, tā teikt, nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, jeb “viena – blakus, otra – galvā”, kā tas aptuveni tika apzīmēs arī pašā grāmatā. Labi, tāda ir dzīves realitāte, un tā notiek. Labi, tiek skaidrots, ka Leons sievu nevar pamest, jo šķirtenei ar bērniem būtu grūti sevi apgādāt. Bet vai tiešām gan sieva gan bērni būtu tik gatavi klusējot visu pieņemt? Likās, ka autors vispār nekā necentās risināt šo situāciju. Nobeigumā vispār šķiet, ka Leons ar Luīzi to vien gaidīja kā Ivonnas nāvi, lai uzreiz abi kopā aizbrauktu saulrietā.

Kopumā “Leons un Luīze” ir netipisks, ieintriģējošs stāsts par cilvēku savstarpējām attiecībām un to noturību gadu desmitu garumā. Vēstījums pasniegts brīnišķīgā valodā, un katrs tajā atradīs kaut ko sev.

Atsauksme: Paullina Simons – The Bronze Horseman

412px-Bronzehorseman.jpgNosaukums: The Bronze Horseman
Autore: Paullina Simons
Izdevniecība: William Morrow
Gads: 2009 (pirmizdevums – 2001)
Lappuses: 810

1941. gada 22. jūlijā gandrīz septiņpadsmit gadus vecā Tatjana dodas iegādāties ģimenei pārtiku. Tā ir diena, kad Tatjana satiek Aleksandru – armijas kapteini. Tā ir diena, kad sākas karš. Sākoties Ļeņingradas blokādei, Tatjanai un Aleksandram nākas cīnīties. Par izdzīvošanu, par brīvību, par iespēju dzīvot tā, kā vēlas viņi.

Romantikas žanrs man līdz šim bija svešs. Ja godīgi, nebiju par to īpaši augstās domās, jo romantiskās sižeta līnijas citās grāmatās (īpaši jau young adult žanrā) mēdz būt pat kaitinošas. Tomēr ne no kurienes pēkšņi radās vēlme palasīt kaut ko sev neierastu, kaut ko tieši no šī plauktiņa, lai redzētu, kā tad tur īsti ir. Bet šķiet, ka liktenis par mani pasmējās un ierādīja mīlasstāstus nenovērtēt par zemu. Šis nebija nekāds vieglais pastāstiņš par to, kā divi cilvēki satiekas, iemīlas un viss ir labi. Ne tuvu. Autore noteikti ir pelnījusi apbalvojumu par skumjāko nobeigumu literatūras vēsturē, jo “The Bronze Horseman” vienkārši izbradāja pa manu sirdi un visām sajūtām.

Stāsts ir daudzslāņains, un tajā var atrast daudz vairāk par tikai mīlasstāstam veltīto sižeta līniju. Ļoti labi parādīta kara ietekme uz cilvēku. Iepriekš saticīgi dzīvojuši ģimenes locekļi sāk novērsties cits no cita, domājot par izdzīvošanu. Izmisums noved pie vispārsteidzīgākās rīcības. Tatjana, kas iepriekš no tā neko nebija piedzīvojusi un karu uztvēra kā kaut ko attālu un nenopietnu, sāk nojaust patieso realitāti. Nākas piedzīvot, kā tas ir, kad visi, ko meitene pazinusi kopš bērnības, viens pēc otra iet bojā. Kā tas ir, kad nedēļām un pat mēnešiem ilgi nav nekā, ko ēst. Kad maize, ko pavisam nelielos daudzumos izsniedz uz taloniem, ir lielākoties gatavota no zāģu skaidām. Kad cilvēki, ejot pa ielu, vienkārši sabrūk bezspēkā. Tas viss būtu prātam neaptverami, ja nezinātu, ka šādas un vēl briesmīgākas lietas Padomju Savienība tiešām lika piedzīvot saviem iedzīvotājiem. Tieši tāpēc, ka viss ir tik reāli, līdzpārdzīvojums ir tik sāpīgs. Tā varēja notikt un tā ir noticis.

Tāpat ir ar Tatjanas un Aleksandra attiecībām. Ja sākumā es vēl raudzījos skeptiski, domājot, ka galvenie varoņi dažbrīd paši sev sarežģī dzīvi, tad vidū un it īpaši beigās es biju pilnībā šī stāsta varā. Priecājos, kad laimīgi bija viņi, pārdzīvoju, kad atkal un atkal bija jāšķiras, nezinot, vai kādreiz atkal tiksies. Esmu dilemmas priekšā – lasīt šīs grāmatas turpinājumus vai nē. Beigām taču vajadzētu būt laimīgām, bet lai līdz tām nonāktu, noteikti būs atkal jāiziet cauri vissāpīgākajām emocijām vēl divu grāmatu garumā.

Šis bija stāsts par to, kā romantikas žanrs mani, skeptiķi, salauza viena piegājienā. 😀 Tā kā, nenovērtējiet mīlestību par zemu.

Vērtējums – 5/5

Atsauksme: Jessie Burton – The Miniaturist

The-Miniaturist-CoverNosaukums: The Miniaturist
Autore: Jessie Burton
Izdevniecība: Picador
Gads: 2014
Lappuses: 435

Vēsa oktobra diena, 1686. gads. Astoņpadsmit gadus vecā Nella no neliela ciematiņa ierodas Amsterdamā, lai kļūtu par ietekmīgā tirgotāja Johanesa Branta sievu. Meitenes uzņemšana nav daudz siltāka par drēgno rudeni – Johaness mūždien aizņemts savā darba kabinetā,  viņa māsai Nella ne īpaši patīk un kalpotājiem ir savas darīšanas. Arī pats Brantu nams liekas dzīvs un savus noslēpumus sargājošs. Kā kāzu dāvanu Nella saņem mājas miniatūru kopiju, ko iekārtot pēc pašas ieskatiem. Ieraudzījusi kāda amatnieka – miniatūru meistara visai noslēpumaino sludinājumu, meitene sūta lūgumu pagatavot dažas figūriņas viņas mājai. Taču drīz vien no miniatūru meistara Nella sāk saņemt figūras, kuras nekad nav pasūtījusi. Katra no tām precīzi attēlo daļas no meitenes jaunās dzīves – mājas iemītniekus, paziņas, pat mājdzīvniekus. Nellai sāk šķist, ka meistars viņu novēro, cenšas brīdināt, dot kādu padomu. Kādus noslēpumus tik rūpīgi sargā Johaness un viņa māsa? Kas ir šis meistars un ko cenšas pateikt?

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuru gribas pārlasīt uzreiz pēc pēdējā vāka aizvēršanas. Tā ir caurvīta ar īpašu atmosfēru un burvību, lai gan darbība risinās pavisam reālā pasaulē. Autores valoda ir plūstoša un vienkārši skaista, tā viegli ieved Amsterdamas zeltainajā sabiedrībā un tās iedzīvotāju daudz tumšākajos privātās dzīves stūrīšos.

unknown-dutch-cabinetmaker-late-17th-century-amsterdam-II-petronella-oortmans-dolls-house_1405855861_crop_550x483
17. gs. dzīvojušās sievietes Petronellas Oortmanas leļļu māja [atrodas “Rijksmuseum” muzejā Amsterdamā], kas iedvesmoja autori uzrakstīt “The Miniaturist“.

Man ļoti patika galvenā varone. No padsmitgadīgām meitenēm grāmatās parasti var sagaidīt neapdomīgus lēmumus, acumirklīgu iemīlēšanos un tamlīdzīgas lietas. Taču Nella ir citādāka, spējīga pielāgoties un parūpēties gan par sevi, gan savu jauno ģimeni. Viņa netur ļaunu prātu uz vīru, kurš nespēj viņu iemīlēt, bet turpina par viņu rūpēties, cik vien tas ir viņas spēkos. Tāpat Nella ir spējīga satuvināties ar Johanesa māsu, kura sākotnēji pret meiteni, maigi sakot, nav pārāk laipna. Lai gan būtu varējusi atriebties cilvēkiem, kas viņu nolēmuši tukšai laulības dzīvei, Nella uzņemas Brantu noslēpumu sargāšanu.

Arī grāmatas atmosfēra ir atmiņā paliekoša. Sabiedrībā, kur galvenais ir nauda un ideāla reputācija, pilsētas iedzīvotāji viens pēc otra krīt par upuriem saviem noslēpumiem. Labāk riskēt ar savu dzīvību, nekā atzīties savos darbos un patiesajās vēlmēs. Gluži reāla un ticama traģēdija ar dažiem cerību stariņiem.

Vērtējums – 5/5. Lai gan ir tikai janvāra pirmā nedēļa, nojaušu, ka decembra beigās “The Miniaturist” ierindosies manā gada labāko grāmatu sarakstā.

Atsauksme: Ron Rash – Serena

Serena,_a_novel_by_Ron_RashNosaukums: Serena
Autors: Ron Rash
Izdevniecība: Harper Collins
Gads: 2008
Lappuses: 384

Ir 1929. gads. Džordžs Pembertons ar jauno sievu Serēnu ierodas Ziemeļkarolīnā, lai darbotos viņiem piederošajā kokzāģētavā. Sākumā pāris ir neapturams. Kokzāģētava tiek vadīta prasmīgi, piesaistīti investori, konkurenti pazūd “nelaimes gadījumos”. Taču pēc negaidītas traģēdijas nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Vai Pembertoni to pārdzīvos?

Šī grāmata bija kas daudz vairāk, nekā es no tās gaidīju. Jā, aizmugurējais vāks solīja šokējošas beigas, taču negaidīju, ka pēc viena pavērsiena stāsts kļūs tik tumšs. Kas, protams, bija lieliski. Brīžiem pārņēma sajūta, ka turu rokās “Gone Girl” 20. gadsimta versiju. Gilianas Flinas stāsts kļūst arvien tumšāks un tumšāks līdz kļūst skaidrs, ka vīrs un sieva vienkārši ir traki un ir viens otru pelnījuši. Līdzīgi notiek ar Serēnu un Džordžu, lai gan viņu attiecību dinamika ir nedaudz citādāka.

Serēnas magnētiskā personība manā skatījumā gandrīz vai pilnībā aizēnoja pārējo stāstu. Izaicinājumus šī sieviete uztver ar ledainu mieru, biznesu vada ar dzelžainu tvērienu, prot distancēties no pagātnes un droši dodas uz priekšu spožā nākotnē. Liekas, ka tagad katrreiz, kad pieņemšu kādu lēmumu, vispirms iedomāšos – vai Serēna tā darītu? Protams, balstoties uz viņas personību grāmatas pirmajās daļās, ne vairs beigās.

Tā kā galvenā varone man šķita bezgala interesantāka par pārējiem, Reičelai veltītās nodaļas man brīžiem likās par garu. Taču tas ir mans absolūti subjektīvais viedoklis, un saprotu, kāpēc šīs nodaļas bija nepieciešamas. Kontrasts starp Pembertonu un Reičelas dzīvēm skaidrāk atspoguļoja pāra rīcības sekas. Nepieciešamo humora devu sniedza ainas no kokzāģētavas strādnieku ikdienas apcerējumiem sarunās par dzīvi un to, vai jaunā saimniece ir, vai nav kāds pārdabisks radījums.

Jau tagad vēlos grāmatu pārlasīt vēlreiz, un manas domas tā neliks mierā vēl ilgu laiku. Ne katrs spēj radīt tik daudzslāņainus tēlus, bet Ronam Rešam tas ir izdevies.

Vērtējums – 4,5/5

Atsauksme: Keita Atkinsone – Dzīve pēc dzīves

dzive-pec-dzivesNosaukums: Dzīve pēc dzīves
Autore: Keita Atkinsone
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
Lappuses: 492

Jau kopš Ursulas pirmās dzīves un nāves dienas viņai ir dota fantastiska iespēja. Iespēja dzīvot vēlreiz. Pareizi. Bez kļūdām. Bet vai tas vispār ir iespējams?

Pirms lasīšanas par šo grāmatu zināju vien to, ka galvenā varone vairākkārt atdzimst un ka kaut kur iejaukts arī fīrers. Tā nu “Dzīve pēc dzīves” spēja mani nemitīgi patīkami pārsteigt un atstāt dziļu iespaidu. Ar visu fīreru.

Sākumā vajadzēja pierast un iejusties grāmatas ritmā. Saprast, kā darbojas nāves un atdzimšanas mehānisms, kāda secībā sakārtotas Ursulas dzīves epizodes. Galvenā varone pati savu pagātni raksturo kā līkločus, nevis taisnu līniju, kā tas ir viņas māsai Pamelai. Kā līkloči, ne taisna līnija ir arī grāmatas notikumi. Tomēr pierašana pie tā neprasa lielu piepūli, un drīz vien lasīšana iet pavisam raiti.

Neskaitīju, cik reizes Ursula mirst un atdzimst, taču epizodes, kuras atkārtojās vairākkārt (piemēram, diena, kad Ursula nāk pasaulē), nevienu brīdi nekļūst garlaicīgas. Katru reizi autore stāstā ievij jaunas detaļas, kas papildina ne tikai katra tēla portretu, bet visas Todu ģimenes kopainu. Un tā nu tiešām ir kolorīta ģimene. Īpaši iepatikās Ursulas māte Silvija un māsa Pamela. Pieredzējušas un brīžiem ciniskas sievietes, kamēr pati Ursula brīžiem vēl ir visai naiva. Iespējams, ka tāpēc tieši viņai dota šī iespēja mācīties no savām kļūdām.

Protams, ne literatūrā, ne televīzijā gandrīz neviens stāsts par atdzimšanu vai ceļošanu laikā nespēj iztikt bez vienas klišejas. Proti, atbrīvošanās no jau minētā fīrera. Šeit gan tas tiek pasniegts nopietni (šķiet, ka drīzāk seriālos tas bieži vien ir kā joks) un ne ārpus konteksta. Tomēr, vismaz man šķiet, ka tā ir lieta, kuru vajadzētu likt mierā.

Neskatoties uz to, kara laika atainojums autorei bija pavisam izdevies. Tā laika nedrošība, šausmas, izmisums. Tukšums. Tas viss emocionāli aizķēra un lika daudz ko apdomāt. Spēju vien cerēt, ka uz savas ādas nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo.

Kopumā teikšu, ka šis ir fantastisks, emocionāls stāsts, kas liek domāt vēl ilgi pēc tā izlasīšanas. Skaidrs, ka dzīve ir tikai nejaušību un sakritību kopums. To nav iespējams nodzīvot “pareizi” vai bez kļūdām ne dzīvojot pirmo reizi, ne otro, ne desmito.

Vērtējums – 5/5