Aprīļa kopsavilkums // 2016

Aprīlis. Tas laiks pavasara semestrī, kad vairs nav iespējams sev iestāstīt, ka gala darbu nodošanas termiņi ir vēl tālu un ka viss būs labi.Var parādīties tādi simptomi kā izmisums, apceres par nākotni bez diploma un izvairīšanās no realitātes, visu dienu pavadot pie datorspēlēm vai skatoties Ugunsgrēku. Nu, vismaz ar mani tā šomēnes notika. Tāpēc arī blogā bija ievērojami mazāka aktivitāte, un šomēnes izlasītas 5 grāmatas.

Tomēr šajā bēdu ielejā, sauktā par “Kursa darbu”, beidzot ir ielauzusies neliela cerībiņa, ka tas tiks pabeigts. Tuvākajā laikā visam lasīšanas un rakstīšanas ritmam vajadzētu atgriezties pie ierastā.

Tad nu aprīlī izlasītais:

apr1

1. Cassandra Clare – Lady Midnight. Pirmā grāmata Kasandras Klēras jaunākajā triloģijā “The Dark Artifices“. Kad padzirdēju par šo grāmatu, nodomāju, ka triloģiju nesākšu lasīt. Noteikti būs pārāk līdzīga “The Mortal Instruments” sižetiski, galvenie varoņi būs jau zināmo Klēras tēlu kopijas, tāpat man neviena viņas triloģija nepatiks tik ļoti kā “The Infernal Devices“. Tomēr interneta sajūsmai un tik skaistam vākam es pretoties nevarēju, un “Lady Midnight” ir nonākusi arī manā plauktā. Jāsaka, ka tikai pēdējais no maniem pretargumentiem bija patiess. Jāpiekrīt daudzu izteiktajam viedoklim, ka autores grāmatas ar laiku kļūst arvien labākas, pavisam noteikti personāžu veidošanas ziņā.

2. Dominic Lieven – Towards the Flame. Pavisam nesen izdots pētījums par Pirmā Pasaules kara izcelšanās iemesliem. Interesants ar to, ka autors detalizēti aplūko tā brīža situāciju Austrumeiropā un Krievijas impērijā, kurai līdz šim pirmskara situācijas novērtēšanā pievērsta mazāka uzmanība. Līvens piedāvā jaunu skatījumu uz kara cēloņiem un mūžīgi diskutējamo jautājumu – vai to bija iespējams novērst? Grāmata uzrakstīta vieglā valodā, tiek pieminēti arī dažādi komiski atgadījumi, tāpēc varētu ieinteresēt daudzus.

3. E. Lokhārta – Mēs bijām meļi. “Kā izveidot viskaitinošākos galvenos varoņus, sabojājot  lasītāja prieku par patiešām labu stāsta ideju” paraugstunda. Plašāka atsauksme šeit.

apr2

4. Homer – The Odyssey. Homēra darbus es vēlējos izlasīt jau sen, bet saņemties bija grūti. Visu laiku māca šaubas, ka būs sarežģīti lasīt garu tekstu dzejas formā. Pāris gadus plauktā nostāvējušajai grāmatai beidzot pieķerties pamudināja grāmatu vlogeres “Jeans Bookish Thoughts” Youtube kanāls, kurā ļoti bieži tā autore piemin antīko literatūru. Tā nu sāku lasīt, un nebija ne tuvu tik sarežģīti kā likās. Tiesa, vismaz nelielas priekšzināšanas par grieķu mitoloģiju ir vajadzīgas, jo katram tēlam ir vairāki vārdi, kas bez jebkāda paskaidrojuma tiek lietoti un mainīti. Tomēr, ir pat ļoti interesanti, un  paralēli lasīšanai iegādājos vēl pāris antīko autoru darbus. Nevaru sagaidīt, kad būs laiks tos iesākt.

5. Leigh Bardugo – Six of Crows. Lai gan daudzas YA grāmatas pēdējā laikā sola atšķirties no citām ar netipiskiem galvenajiem varoņiem un sižeta līnijām, “Six of Crows” ir vienīgā, kurai tas līdz šim patiešām arī ir izdevies. Šeit galvenie varoņi nepavisam nav pozitīvie tēli. Katram ir sava pagātne, sava motivācija, savs pašlabums, ko iegūt. Ar nepacietību gaidīšu otro un noslēdzošo grāmatu šajā sērijā.

E. Lokhārta – Mēs bijām Meļi

9789934539008_14Nosaukums: Mēs bijām Meļi
Autore: E. Lokhārta
Izdevniecība: BaibaBooks
Gads: 2015
Lappuses: 232

Sinklēri ir ārkārtīgi bagāta un ārēji nevainojama ģimene. Katru vasaru ģimenes galva – vectēvs – pavada uz privātas salas kopā ar meitām un mazbērniem.Taču ārēji perfektais reti kad tāds ir arī iekšēji. Nesaskaņas un vēlme iegūt lielāko mantojuma daļu draud izjaukt ģimeni pavisam. Vienā no bezrūpīgajām, uz salas pavadītajām vasarām ar piecpadsmit gadus veco Keidensu Sinklēru notiek nelaimes gadījums. Meitene pati no notikušā spēj atcerēties vien izplūdušas detaļas. Neviens no ģimenes locekļiem nevēlas Keidensai teikt patiesību, lai meiteni viņas trauslajā stāvoklī neuztrauktu vēl vairāk. Pamazām liekot kopā atmiņu fragmentus, Keidensai nākas pieņemt patiesību par šausminošajiem notikumiem, kas uz mūžu pārtrauca idilli ideālajā salā.

Gaišos toņos ieturētais vāks sola bezrūpīgu vasaras atpūtu. Taču stāstā jaušama pavisam citādāka atmosfēra. Galveno varoni nemitīgi moka pēc traumas parādījušās migrēnas un neskaidri atmiņu uzplaiksnījumi. Strīdi ģimenes locekļu starpā un nedrošība par attiecībām ar Sinklēru mazbērnu draugu Getu.

Neviens no tēliem nav īpaši patīkams. Ne manipulējošais vectēvs, ne viņa savtīgās un atkarību māktās meitas. Bet pati Keidensa – grāmatas sākumā nesķita, ka izraisīs kādas īpašas emocijas, bet beigās es viņu gandrīz vai ienīdu. Labi, piecpadsmit gadu vecumā visu ko var izdomāt, bet kā var patiešām realizēt kaut ko tādu, vispār nepadomājot, kādas tam var būt sekas? Likās, ka viņa galu galā ir pat pelnījusi visus pārdzīvojumus. Lielais pasaules glābējs Gets mani kaitināja gandrīz tikpat lielā mērā. Saderīgs pāris. Tomēr ticu, ka šādu spēcīgu emociju, pat ja tās ir negatīvas, izraisīšana ir viens no literatūras mērķiem. Katrā ziņā stāsts kādu laiku spilgti paliks atmiņā.

Stāsta beidzamo lielo pavērsienu daļēji uzminēju jau grāmatas vidū. Nodomāju: “Ja nu viņi visi…Bet nē, tā taču nebūtu loģiski”. Bet tā bija. Viscaur stāstam autore ir iekļāvusi daudzas norādes uz galējo atrisinājumu, taču nevēlējos īpaši pieturēties pie kādas teorijas, lai nezaudētu interesi. Grāmata lasās pavisam viegli un ātri, tapēc nav ilgi jāgaida līdz noslēpuma atrisinājumam.

Kopumā man ļoti patika ideja un izpildījums. Arī jauniešu romāniem neierasti traģiskais nobeigums ir interesanta un vajadzīga atkāpe no parasti pārlaimīgajiem šādu romānu iznākumiem. Taču būtu bijis daudz labāk, ja Keidensas un Geta vietā būtu kādi paciešamāki personāži.

Vērtējums – 3,5/5

Marta kopsavilkums // 2016

Ja gada sākums vēl likās nesteidzīgs, tad nu jau laiks atkal ir sācis nemanot skriet uz priekšu. Tā nu ir pienākušas marta beigas – mēnesī izlasītas 9 grāmatas. Cik dažas no tām bija lieliskas, tikpat dažas ne īpaši, taču labie iespaidi noteikti pārspēja sliktos.

Tad nu martā izlasītais:

marts1

1. Maria V. Snyder – Fire Study. Pirmā daļa bija patiešām laba. Otrā, maigi sakot, ne pārāk. Šī – trešā daļa sērijā – lai gan labāka par otro, tomēr sēriju nespēja atgriezt pirmās grāmatas līmenī.

2. Marks Lorenss – Muļķu princis. Viss, ko vien no fantāzijas darba varētu vēlēties. Nevaru sagaidīt, kad tikšu pie sērijas turpinājumiem un citiem Lorensa darbiem. “Muļķu princis” noteikti ir viena no atmiņā paliekošākajām šomēnes izlasītajām grāmatām. Plašāka atsauksme šeit.

3. Mārgareta Atvuda – Kalpones stāsts. Autore uzbur biedējoši reālu nākotnes ainu. Dzīve pilnībā kontrolētā, ideoloģijas pārvaldītā sabiedrībā, kurā katram ir sava, stingri noteikta loma. Plašāka atsauksme šeit.

4. Andrejs Vasks – No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem. Latvijas aizvēstures senākais posms aprakstīts saprotamā un vienkāršā valodā, līdz ar to grāmata derētu jebkuram vēstures interesentam. Veiksmīgi palīdzēja atsvaidzināt atmiņā kādreiz lekcijās klausīto.

marts2.png

5. Indriķa hronika. Lai gan studijas to īsti nepieprasīja, tik un tā šo man būtu vajadzējis izlasīt jau daudz agrāk. Bija arī interese to izdarīt, bet līdz šim kaut kā nebija sanācis. Tomēr beidzot saņēmos, atradu laiku un iepazinos ar vienu no senākajiem rakstītajiem avotiem par Latvijas teritoriju.

6. Megija Stīvotera – Trīsas 

&

7. Megija Stīvotera – Svārstības. Sākumā likās kā parasts YA romāns ar “es tevi pazīstu 5 minūtes, es tevi mīlu”, bet sižetam virzoties uz priekšu, grāmatas kļuva daudz nopietnākas un tiešām izbaudāmas. Man ļoti patika arī noskaņa un vide – maza, noslēpumaina mežu ieskauta ASV pilsētiņa ar nelielām kafejnīcām, mājīgiem grāmatu veikaliem. Tulkojums gan vietām bija neveikls. Acīmredzot, autore nereti lieto tādus sarunvalodas teicienus, kurus grūti atveidot latviešu valodā. Tad, kad tie tiek tulkoti burtiski, sanāk kaut kas visai traģikomisks.

8. Džozefs Konrāds – Almajera muļķība. Klasisks darbs, kurā lieliski atspoguļojas 19. gadsimta cilvēka uzskati par dažādām kultūrām, pasauli un savu vietu tajā. Plašāka atsauksme šeit.

9. Kristina Sabaļauskaite – Silva Rerum II. “Silva Rerum” lasīšanu nevar raksturot nekā citādāk kā vien vistīrāko baudu prātam. Brīnišķīgi bagāta valoda, perfekti izveidoti personāži, aizraujošs vēsturiskais fons. Plašāka atsauksme šeit.

Kristina Sabaļauskaite – Silva Rerum II

300x0_coverNosaukums: Silva Rerum II
Autore: Kristina Sabaļauskaite
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2012
Lappuses: 382

“Silva Rerum II” darbība risinās vairākus gadu desmitus pēc iepriekšējās grāmatas beigām – laikā no 1707. līdz 1710. gadam. Ir izaugusi vēl viena Norvaišu ģimenes paaudze, bet pār Lietuvu nākuši vēl smagāki laiki – uzbrūk ne tikai redzami ārējie ienaidnieki, bet postu nes arī mēris.

Iepazīstam ne tikai jaunus personāžus, bet palēnām uzzinām, kā turpinājušies vai beigušies iepriekšējo paaudžu likteņi. Autore gan ļoti prasmīgi lasītāju apved ap stūri, liekot domāt, ka puzle starp “Silva Rerum” beigām un “Silva Rerum II” sākumu ir salikta pareizi, bet tad atklājot pavisam jaunas detaļas un pavērsienus, kas liek uz stāstu un atsevišķiem tēliem paskatīties citādāk.

Kristinas Sabaļauskaites radītie personāži nav ne labi ne ļauni. Viņi ir tādi, kādus tos padarījuši apstākļi. Literatūrā vismaz man personīgi diezgan reti sanāk sastapties ar tik daudzslāņainiem un interesantiem tēliem, un tieši par šo Sabaļauskaites darbu aspektu biju stāvā sajūsmā jau lasot pirmo grāmatu.

Ja sākotnēji man traucēja autores rakstības stila īpatnības, proti, ļoti garie teikumi, tad lasot otro sērijas daļu pie tā jau biju pieradusi, un tas likās pat gluži iederīgi un noskaņai atbilstoši. (Vēl pie tam sapratu, ka arī nereti rakstot veidoju ārkārtīgi garus teikumus, tāpēc nav, ko pārmest citiem.) Pateicoties bagātajai valodai, iespējams sajusties kā daļai no krāšņās un skarbās 18. gadsimta dzīves.

Vērtējums – 5/5. Šī ir vienkārsi lieliska grāmatu sērija. Nodomāju, ka autore noteikti būtu ļoti interesants sarunbiedrs ne tikai par grāmatām, bet dzīvi vispār.

Džozefs Konrads – Almajera muļķība

28668135Nosaukums: Almajera muļķība
Autors: Džozefs Konrads
Izdevniecība: Burtlicis Burkšķis
Gads: 2015 (pirmizdevums – 1895)
Lappuses: 193

No oficiālā grāmatas apraksta:

“Kaspars Almajers ir vienīgais baltais vīrs, kas mitinās Malaizijas džungļu apmetnē uz Pantajas upes. Vietējo tirgotāju izputināts un paša sievas ienīsts, viņš ir samierinājies ar savu neapskaužamo likteni. Taču meitas negaidītā ierašanās atgriež viņam zaudētos spēkus un cerības atgriezties Eiropā. Ar kāda noslēpumaina tirgotāja palīdzību viņš plāno doties meklēt pasakainas bagātības, kuru noslēpumu zina vienīgi viņš …”

Galveno varoni Almajeru satiekam jau krietnā vecumā, tirgotājam atminoties savas pagātnes gaitas. Jaunībā kalis grandiozus plānus uz bagātībām un ietekmi, taču nu visu zaudējis; palicis ar savu malaju sievu, kuru nekad nav mīlējis un sapratis. Vienīgi viņu abu kopīgā meita vieš vīram cerību atgriezties Eiropā un atgūt cienījamo statusu.

“Viņš neskaidri atcerējās, ka kaut kad vakarā viņu bija saukusi sieva. Visticamāk uz vakariņām. Taču vīrs, kas ir aizņemts ar sava pagātnes vraka apceri jaunu cerību gaismā, nevar būt izsalcis, kad vien rīsi ir gatavi.”

Taču ar meitu, kas nolēmusi iet savu ceļu, Almajers saprasties vairs nespēj, pie tā vainojot viņas māti un “mežonīgo” dabu un izcelsmi. Līdz ar to zūd arī visas viņa cerības un izsapņotie scenāriji par greznu dzīvi. Paliek tikai salauztais liktenis.

Grāmatā varbūt nav spraigas darbības un negaidītu sižeta pavērsienu, kas nepārtraukti noturētu lasītāja uzmanību. Taču tā sniedz interesantu ieskatu attiecīgā laika domāšanā. Varbūt tas autoram sanācis gluži nejauši – grūti noteikt robežu starp galvenā varoņa Almajera un paša Džozefa Konrada uzskatiem; iespējams, ka tie ir līdzīgi. “Almajera muļķība” ļauj ieskatīties 19. gadsimta cilvēku uzskatos par pasauli un savu vietu tajā, par kultūras atšķirībām, pilnīgi atšķirīgu pasauļu sadursmēm.

Man ļoti patika autora bagātīgais un meistarīgais rakstības stils. Uzburt pavisam dzīvas apkārtnes ainavas noteikti bijis viņa talants. Šajā sakarā jāatzīmē arī veiksmīgais tulkojums.

Prieks, ka parādījusies izdevniecība ar mērķi publicēt tieši līdz šim latviešu valodā netulkotus klasikas darbus. Ceru, ka darbs pie tā turpināsies veiksmīgi.

Vērtējums – 3/5

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru! Grāmatas elektronisko versiju iespējams iegādāties šeit.

Mārgareta Atvuda – Kalpones stāsts

300x0_kalpones_4_1Nosaukums: Kalpones stāsts
Autore: Mārgareta Atvuda
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
Lappuses: 368

“Kalpones stāsts” vēsta par jaunu sabiedrību un režīmu iztēlotā nākotnē. Gileādas republika, kas tagad atrodas ASV vietā, ir militāri kontrolēts režīms, kur spēcīgi ideoloģizētā sabiedrība stingri iedalīta kārtās. Augstākajai elitei piederošie vīrieši jeb Komandieri, viņu Sievas un Kalpones, pie kurām pieder arī galvenā varone Zemfreda. Dažādu katastrofu rezultātā dzimstība nākotnē ir nokritusies bīstami zemā līmenī, un nu par katras sievietes svētu pienākumu ir uzlikta bērnu radīšana. Tie sabiedrībā ietekmīgie vīrieši, kuru Sievas nespēj šo uzdevumu veikt, saņem Kalpones. Visas sabiedrības dzīve tiek pakārtota vairākiem regulāriem un pavisam nepatīkamiem rituāliem.

Sekojam galvenās varones stāstam laikā, kad jaunā sistēma ir izveidojusies pavisam nesen. Zemfreda joprojām atceras savu īsto vārdu, savu vīru un bērnu. Laiku, kad varēja ģērbties brīvi, lasīt un skatīties, ko vēlējās. Tieši šis aspekts padara “Kalpones stāstu” tik emocionāli iedarbīgu. Tas liek izjust, kā tas ir, kad pēkšņi tiek atņemts viss un cilvēks ir atstāts viens svešā, naidīgā vidē.

Pirmajā acu mirklī autores izveidotā pasaule liekas pilnīgi absurda un neiedomājama. Nekas tāds taču nevar notikt. Tad pamazām atklājas detaļas par to, kā sabiedrība nonāca līdz šādai sistēmai. Un tajā brīdī nākas saprast, ka tik neiespējami tas nemaz nav. Pat šķiet, ka Mārgaretai Atvudai piemīt pareģes spējas, lai 1985. gadā (kad “Kalpones stāsts” izdota pirmo reizi) tik precīzi aprakstītu problēmas, ar ko saskaramies arī 2016. gadā.

Man būtu labāk paticis, ja informācija par pasauli, kas tika sniegta grāmatas beigās, būtu atklāta caur Zemfredas stāstījumu. Tāpat gribējās uzzināt daudz vairāk par “viņiem”, kas šo sistēmu radīja, un kā tieši notika sabiedrības sadalījums. Bet varbūt tieši informācijas trūkums piešķir šim stāstam tā īpašo atmosfēru. Lasītājs zina tikai to, ko zina Gileādas apspiestākie slāņi. Tie, kuri dzīvo neziņā un ilgās pēc agrākās dzīves.

Vērtējums – 4/5

Marks Lorenss – Muļķu princis

mulku-princisNosaukums: Muļķu princis (#1, Sarkanās karalienes karš)
Autors: Marks Lorenss
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2015
Lappuses: 368

Sākot lasīt, mani māca bažas par to, vai man iepatiksies galvenais varonis. Tas vismaz man ir gandrīz vai svarīgākais faktors, lai iepatiktos arī pati grāmata. Izlasītais apraksts, kur galvenais varonis aprakstīts kā gļēvulis, nevilšus raisīja asociācijas ar Džo Aberkrombija “Half a World“. Tās galvenais varonis Jarvi nekādas dižās simpātijas neraisīja, liekoties pārāk vājam. Taču skaidrs, ka grāmatas nevajag salīdzināt un šādām asociācijām nedrīkst ticēt un ļaut veidot viedokli par vēl neizlasīto. Jau pirmajās “Muļķu prinča” lappusēs bija skaidrs, ka Lorensa Džalens krietni ieliek Aberkrombija nabaga Jarvi ar ievērojamu devu pašpārliecinātības un ka viss būs vislabākajā  kārtībā.

cover-UK-LAT
Latviskā izdevuma jaunais vāka dizains.

Princis Džalens, Sarkanās karalienes mazdēls, savas dienas aizvada bezrūpībā un dažādās, maigi sakot, netikumīgās aktivitātēs. Džalenam nav problēmu atzīt, ka viņa galvenā prioritāte ir tikai viņš pats un ka savas drošības un dzīvības saglabāšanai gatavs darīt jebko, tai skaitā pamest citus nelaimē. Ja tas viņu padara par gļēvuli – nu, tad lai tā būtu. Ik pa laikam mieru viņam nedod tikai viens – briesmīga paskata burve, saukta par Nerunīgo māsu, kas kaut kādā veidā saistīta ar viņa vecomāti un kuru, šķietami, var saredzēt tikai Džalens.

Nerunīgās māsas burvestības rezultātā Džalena liktenis tiek sasaistīts ar normani Snorri, kurš uz Sarkanās karalienes galmu atvests kā gūsteknis. Fascinējošā vikingu laikmeta kultūra un skandināvu mitoloģija, ko iemieso Snorri, vēl jo vairāk piesaistīja manu uzmanību šim stāstam. Daudz pārdzīvojušais karotājs un pie dzīves labumiem pieradušais princis kopā ir vienkārši lieliska un humorpilna komanda. Abi dodas ceļā uz tālajiem ziemeļiem, kur Snorri cer atgūt savu ģimeni, bet Džalens cer atbrīvoties no burvestības un pie pirmās izdevības aizmukt. Laika gaitā gan šķiet, ka abu savstarpējās attiecības pāraug īstā draudzībā. Lai kā Džalens to nevēlētos atzīt. Šķetinot burvestību un cīnoties ar nekromantu uzmodinātiem ledāju zombijiem, nākas saprast, ka vikinga un prinča likteņi ir pakļauti kādam lielākam mērķim – cīņai starp Sarkano karalieni un Mirušo karali. Par šiem noslēpumainajiem personāžiem sērijas pirmajā grāmatā gan nekas daudz netiek atklāts.

Netrūkst spraigas darbības no sākuma līdz beigām – lasot pēdējās pāris nodaļas, nemitīgi galvā šaudījās domas par dažādiem iespējamiem scenārijiem. Kā tas beigsies, vai tiešām ar kādu no mīļajiem varoņim notiks kaut kas slikts? Grāmatu Marks Lorenss pabeidz tā, ka uzreiz nepieciešams ķerties pie turpinājuma.

Vērtējums – 4,5/5. Noteikti jātiek pie pārējām šīs sērijas grāmatām un citiem Marka Lorensa darbiem.

Paldies izdevniecībai “Prometejs” par grāmatas eksemplāru!