Kristina Sabaļauskaite – Silva Rerum II

300x0_coverNosaukums: Silva Rerum II
Autore: Kristina Sabaļauskaite
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2012
Lappuses: 382

“Silva Rerum II” darbība risinās vairākus gadu desmitus pēc iepriekšējās grāmatas beigām – laikā no 1707. līdz 1710. gadam. Ir izaugusi vēl viena Norvaišu ģimenes paaudze, bet pār Lietuvu nākuši vēl smagāki laiki – uzbrūk ne tikai redzami ārējie ienaidnieki, bet postu nes arī mēris.

Iepazīstam ne tikai jaunus personāžus, bet palēnām uzzinām, kā turpinājušies vai beigušies iepriekšējo paaudžu likteņi. Autore gan ļoti prasmīgi lasītāju apved ap stūri, liekot domāt, ka puzle starp “Silva Rerum” beigām un “Silva Rerum II” sākumu ir salikta pareizi, bet tad atklājot pavisam jaunas detaļas un pavērsienus, kas liek uz stāstu un atsevišķiem tēliem paskatīties citādāk.

Kristinas Sabaļauskaites radītie personāži nav ne labi ne ļauni. Viņi ir tādi, kādus tos padarījuši apstākļi. Literatūrā vismaz man personīgi diezgan reti sanāk sastapties ar tik daudzslāņainiem un interesantiem tēliem, un tieši par šo Sabaļauskaites darbu aspektu biju stāvā sajūsmā jau lasot pirmo grāmatu.

Ja sākotnēji man traucēja autores rakstības stila īpatnības, proti, ļoti garie teikumi, tad lasot otro sērijas daļu pie tā jau biju pieradusi, un tas likās pat gluži iederīgi un noskaņai atbilstoši. (Vēl pie tam sapratu, ka arī nereti rakstot veidoju ārkārtīgi garus teikumus, tāpēc nav, ko pārmest citiem.) Pateicoties bagātajai valodai, iespējams sajusties kā daļai no krāšņās un skarbās 18. gadsimta dzīves.

Vērtējums – 5/5. Šī ir vienkārsi lieliska grāmatu sērija. Nodomāju, ka autore noteikti būtu ļoti interesants sarunbiedrs ne tikai par grāmatām, bet dzīvi vispār.

Džozefs Konrads – Almajera muļķība

28668135Nosaukums: Almajera muļķība
Autors: Džozefs Konrads
Izdevniecība: Burtlicis Burkšķis
Gads: 2015 (pirmizdevums – 1895)
Lappuses: 193

No oficiālā grāmatas apraksta:

“Kaspars Almajers ir vienīgais baltais vīrs, kas mitinās Malaizijas džungļu apmetnē uz Pantajas upes. Vietējo tirgotāju izputināts un paša sievas ienīsts, viņš ir samierinājies ar savu neapskaužamo likteni. Taču meitas negaidītā ierašanās atgriež viņam zaudētos spēkus un cerības atgriezties Eiropā. Ar kāda noslēpumaina tirgotāja palīdzību viņš plāno doties meklēt pasakainas bagātības, kuru noslēpumu zina vienīgi viņš …”

Galveno varoni Almajeru satiekam jau krietnā vecumā, tirgotājam atminoties savas pagātnes gaitas. Jaunībā kalis grandiozus plānus uz bagātībām un ietekmi, taču nu visu zaudējis; palicis ar savu malaju sievu, kuru nekad nav mīlējis un sapratis. Vienīgi viņu abu kopīgā meita vieš vīram cerību atgriezties Eiropā un atgūt cienījamo statusu.

“Viņš neskaidri atcerējās, ka kaut kad vakarā viņu bija saukusi sieva. Visticamāk uz vakariņām. Taču vīrs, kas ir aizņemts ar sava pagātnes vraka apceri jaunu cerību gaismā, nevar būt izsalcis, kad vien rīsi ir gatavi.”

Taču ar meitu, kas nolēmusi iet savu ceļu, Almajers saprasties vairs nespēj, pie tā vainojot viņas māti un “mežonīgo” dabu un izcelsmi. Līdz ar to zūd arī visas viņa cerības un izsapņotie scenāriji par greznu dzīvi. Paliek tikai salauztais liktenis.

Grāmatā varbūt nav spraigas darbības un negaidītu sižeta pavērsienu, kas nepārtraukti noturētu lasītāja uzmanību. Taču tā sniedz interesantu ieskatu attiecīgā laika domāšanā. Varbūt tas autoram sanācis gluži nejauši – grūti noteikt robežu starp galvenā varoņa Almajera un paša Džozefa Konrada uzskatiem; iespējams, ka tie ir līdzīgi. “Almajera muļķība” ļauj ieskatīties 19. gadsimta cilvēku uzskatos par pasauli un savu vietu tajā, par kultūras atšķirībām, pilnīgi atšķirīgu pasauļu sadursmēm.

Man ļoti patika autora bagātīgais un meistarīgais rakstības stils. Uzburt pavisam dzīvas apkārtnes ainavas noteikti bijis viņa talants. Šajā sakarā jāatzīmē arī veiksmīgais tulkojums.

Prieks, ka parādījusies izdevniecība ar mērķi publicēt tieši līdz šim latviešu valodā netulkotus klasikas darbus. Ceru, ka darbs pie tā turpināsies veiksmīgi.

Vērtējums – 3/5

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru! Grāmatas elektronisko versiju iespējams iegādāties šeit.

Mārgareta Atvuda – Kalpones stāsts

300x0_kalpones_4_1Nosaukums: Kalpones stāsts
Autore: Mārgareta Atvuda
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
Lappuses: 368

“Kalpones stāsts” vēsta par jaunu sabiedrību un režīmu iztēlotā nākotnē. Gileādas republika, kas tagad atrodas ASV vietā, ir militāri kontrolēts režīms, kur spēcīgi ideoloģizētā sabiedrība stingri iedalīta kārtās. Augstākajai elitei piederošie vīrieši jeb Komandieri, viņu Sievas un Kalpones, pie kurām pieder arī galvenā varone Zemfreda. Dažādu katastrofu rezultātā dzimstība nākotnē ir nokritusies bīstami zemā līmenī, un nu par katras sievietes svētu pienākumu ir uzlikta bērnu radīšana. Tie sabiedrībā ietekmīgie vīrieši, kuru Sievas nespēj šo uzdevumu veikt, saņem Kalpones. Visas sabiedrības dzīve tiek pakārtota vairākiem regulāriem un pavisam nepatīkamiem rituāliem.

Sekojam galvenās varones stāstam laikā, kad jaunā sistēma ir izveidojusies pavisam nesen. Zemfreda joprojām atceras savu īsto vārdu, savu vīru un bērnu. Laiku, kad varēja ģērbties brīvi, lasīt un skatīties, ko vēlējās. Tieši šis aspekts padara “Kalpones stāstu” tik emocionāli iedarbīgu. Tas liek izjust, kā tas ir, kad pēkšņi tiek atņemts viss un cilvēks ir atstāts viens svešā, naidīgā vidē.

Pirmajā acu mirklī autores izveidotā pasaule liekas pilnīgi absurda un neiedomājama. Nekas tāds taču nevar notikt. Tad pamazām atklājas detaļas par to, kā sabiedrība nonāca līdz šādai sistēmai. Un tajā brīdī nākas saprast, ka tik neiespējami tas nemaz nav. Pat šķiet, ka Mārgaretai Atvudai piemīt pareģes spējas, lai 1985. gadā (kad “Kalpones stāsts” izdota pirmo reizi) tik precīzi aprakstītu problēmas, ar ko saskaramies arī 2016. gadā.

Man būtu labāk paticis, ja informācija par pasauli, kas tika sniegta grāmatas beigās, būtu atklāta caur Zemfredas stāstījumu. Tāpat gribējās uzzināt daudz vairāk par “viņiem”, kas šo sistēmu radīja, un kā tieši notika sabiedrības sadalījums. Bet varbūt tieši informācijas trūkums piešķir šim stāstam tā īpašo atmosfēru. Lasītājs zina tikai to, ko zina Gileādas apspiestākie slāņi. Tie, kuri dzīvo neziņā un ilgās pēc agrākās dzīves.

Vērtējums – 4/5

Marks Lorenss – Muļķu princis

mulku-princisNosaukums: Muļķu princis (#1, Sarkanās karalienes karš)
Autors: Marks Lorenss
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2015
Lappuses: 368

Sākot lasīt, mani māca bažas par to, vai man iepatiksies galvenais varonis. Tas vismaz man ir gandrīz vai svarīgākais faktors, lai iepatiktos arī pati grāmata. Izlasītais apraksts, kur galvenais varonis aprakstīts kā gļēvulis, nevilšus raisīja asociācijas ar Džo Aberkrombija “Half a World“. Tās galvenais varonis Jarvi nekādas dižās simpātijas neraisīja, liekoties pārāk vājam. Taču skaidrs, ka grāmatas nevajag salīdzināt un šādām asociācijām nedrīkst ticēt un ļaut veidot viedokli par vēl neizlasīto. Jau pirmajās “Muļķu prinča” lappusēs bija skaidrs, ka Lorensa Džalens krietni ieliek Aberkrombija nabaga Jarvi ar ievērojamu devu pašpārliecinātības un ka viss būs vislabākajā  kārtībā.

cover-UK-LAT
Latviskā izdevuma jaunais vāka dizains.

Princis Džalens, Sarkanās karalienes mazdēls, savas dienas aizvada bezrūpībā un dažādās, maigi sakot, netikumīgās aktivitātēs. Džalenam nav problēmu atzīt, ka viņa galvenā prioritāte ir tikai viņš pats un ka savas drošības un dzīvības saglabāšanai gatavs darīt jebko, tai skaitā pamest citus nelaimē. Ja tas viņu padara par gļēvuli – nu, tad lai tā būtu. Ik pa laikam mieru viņam nedod tikai viens – briesmīga paskata burve, saukta par Nerunīgo māsu, kas kaut kādā veidā saistīta ar viņa vecomāti un kuru, šķietami, var saredzēt tikai Džalens.

Nerunīgās māsas burvestības rezultātā Džalena liktenis tiek sasaistīts ar normani Snorri, kurš uz Sarkanās karalienes galmu atvests kā gūsteknis. Fascinējošā vikingu laikmeta kultūra un skandināvu mitoloģija, ko iemieso Snorri, vēl jo vairāk piesaistīja manu uzmanību šim stāstam. Daudz pārdzīvojušais karotājs un pie dzīves labumiem pieradušais princis kopā ir vienkārši lieliska un humorpilna komanda. Abi dodas ceļā uz tālajiem ziemeļiem, kur Snorri cer atgūt savu ģimeni, bet Džalens cer atbrīvoties no burvestības un pie pirmās izdevības aizmukt. Laika gaitā gan šķiet, ka abu savstarpējās attiecības pāraug īstā draudzībā. Lai kā Džalens to nevēlētos atzīt. Šķetinot burvestību un cīnoties ar nekromantu uzmodinātiem ledāju zombijiem, nākas saprast, ka vikinga un prinča likteņi ir pakļauti kādam lielākam mērķim – cīņai starp Sarkano karalieni un Mirušo karali. Par šiem noslēpumainajiem personāžiem sērijas pirmajā grāmatā gan nekas daudz netiek atklāts.

Netrūkst spraigas darbības no sākuma līdz beigām – lasot pēdējās pāris nodaļas, nemitīgi galvā šaudījās domas par dažādiem iespējamiem scenārijiem. Kā tas beigsies, vai tiešām ar kādu no mīļajiem varoņim notiks kaut kas slikts? Grāmatu Marks Lorenss pabeidz tā, ka uzreiz nepieciešams ķerties pie turpinājuma.

Vērtējums – 4,5/5. Noteikti jātiek pie pārējām šīs sērijas grāmatām un citiem Marka Lorensa darbiem.

Paldies izdevniecībai “Prometejs” par grāmatas eksemplāru!

Februāra kopsavilkums // 2016

Tā nu ir sagadījies, ka gandrīz visi šī semestra studiju darbi bija jāpabeidz tieši februārī. Līdz ar to laiks lasīšanai tikai savam priekam tika krietni samazināts – izlasīju 4 grāmatas. Toties kārtējais pierādījums tam, ka kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti – visas man patiešām patika. Mēneša otrajā pusē 3 grāmatas izlasīju tieši studiju vajadzībām.

feb1

1. Rūta Šepetis – Starp pelēkiem toņiem. Pārsvarā lasot latviešu Sibīrijas izsūtījuma stāstus, ļoti interesanti šoreiz bija uz to paskatīties no kaimiņu – lietuviešu skatu punkta. Cik līdzīga vai atšķirīga ir bijusi citu tautu pieredze. Šis gan nav autobiogrāfisks darbs, bet, manuprāt, autorei ļoti labi izdevies atainot tā laika atmosfēru. Plašāka atsauksme šeit.

2. Nora Ikstena – Mātes piens. Ļoti personīgs savstarpējo attiecību attēlojums uz 20. gadsimta 70.-80. gadu notikumu fona. Patiesi, skaudri un tieši tāpēc tik labi. Plašāka atsauksme šeit.

3. Paullina Simons – Tatiana and Alexander. Otrā daļa “The Bronze Horseman“sērijā. Tikpat daudz skaistu un tikpat daudz skumju brīžu kā pirmajā daļā. Nobeigums gan bija ļoti cerīgs. Vienu brīdi pat iedomājos, ka varētu apstāties pie tā un trešo daļu nemaz nelasīt, jo, cik noprotams no spoileriem, trešajā daļā atkal neviens vairs nav laimīgs. Bet skaidrs, ka tā ir tikai sevis mānīšana – stāsts un tēli ir kļuvuši tik tuvi, ka tāpat es arī trešo daļu droši vien tuvākajā laikā izlasīšu, lai tur vai kas.

4. Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās. Fantāzija tieši mana gaumē. Ir nopietnība, ir humors, ir lieliski izveidots galvenais varonis. Plašāka atsauksme šeit.

feb2

5. Gunārs Priede – Trīspadsmitā. Pirmā no studijām izlasītajām grāmatāmluga, uz kuras balstīta Rīgas Kinostudijas filma “Četri balti krekli” jeb “Elpojiet dziļi”. Visai interesanta, taču, manuprāt, par īsu, lai pilnībā atklātu visas galveno varoņu jūtas un savstarpējās attiecības.

6. Uz ežiņas galvu liku. Avotu krājums, kurā apkopotas laikabiedru atmiņas par partizānu kustību Latvijā pēc Otrā Pasaules kara. Vēstures lappuse, kas noteikti jāzina. Interesanti uz šiem notikumiem paraudzīties tieši no pašu to dalībnieku skatu punkta un izjūtām, taču brīžiem gan ļoti smagi lasīt.

7. Sanita Reinsone – Meža meitas. Pirmo reizi “Meža meitas” grāmatu izlasīju jau 2015. gadā, kad tā tika izdota. Līdzīgi ka iepriekšējās divas grāmatas, šo arī pārlasīju studiju vajadzībām. Uzmanība tiek vērsta tieši uz sievietēm, kuras kopā ar saviem vīriem, tēviem un brāļiem partizānu cīņu laikā devušās mežā, un viņu likteņiem. Var tikai apbrīnot drosmi un izturību, kas piemita šiem cilvēkiem.

Kā zināms, mēneša beigās norisinājās Grāmatu izstāde. Sākotnēji likās, ka netikšu, taču, redzot visas fotogrāfijas sociālājos tīklos, bija skaidrs, ka arī man tur jābūt. Tā nu izdevās aizkļūt līdz Ķīpsalai, pirmo reizi apmeklēt Grāmatu izstādi un tikt pie šādiem te labumiem. Nākamgad gan tiešām būs jāsāk iekrāt laicīgi pirms izstādes. 🙂 Citādi šoreiz ātri vien par manu moto kļuva “man vairs nav naudas, bet es negribu iet prom”.

DSC04948

Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās

300x0_12675217_10205232827610010_1268427500_oNosaukums: Pēdējā vēlēšanās
Autors: Andžejs Sapkovskis
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
Lappuses: 334

“Pēdējā vēlēšanās” seko galvenā varoņa Geralta dažādām dzīves epizodēm, kas, savijoties kopā, atklāj vairāk par varoņa pagātni un personību. Geralts ir raganis. Cilvēks, kas vairs īsti nav cilvēks; kura spējas pastiprinātas dažādu manipulāciju rezultātā. Ragaņa uzdevums ir par atlīdzību atbrīvoties no dažādiem cilvēkus apsēdušiem neradījumiem – ne pati patīkamākā un sabiedrībā saprastākā nodarbošanās.

Geralts ir lielisks tēls. Viņš nav perfektais varonis – pasaules glābējs, bet iet savu ceļu. Ja vajag, nogalina, bet tikpat labi var arī ar kādu  briesmoni mierīgi aprunāties pie vakariņu galda. Savā ziņā viņa personība raisīja asociācijas ar Kvoutu no Rotfusa “Karaļkāvēja hronikām”, kas ir patiešām lieliska fantāzijas sērija. Pateicoties šīm sajūtām Geralts un “Pēdējā vēlēšanās” man noteikti iepatikās vēl vairāk.

“Pēdējā vēlēšanās” ir nopietna fantāzija, kas daudz ko liek pārdomāt – vai vienmēr ir iespējama pareizā izvēle? Kas tad ir tie īstie briesmoņi – citādie un nesaprastie vai tie, kas pavēl tos nogalināt? Negaidīts papildinājums bija atsauces uz dazādām klasiskajām pasakām (piemēram, Pelnrušķīti), kuru sižeta elementus autors ievij stāstā, padarot šausminošākus, nekā pierasts. Netrūkst arī kopējai noskaņai atbilstošs humors.

Brīžiem gan traucēja valoda. Anglicismi ļoti “dūrās acīs” un likās pārāk moderni stāsta noskaņai. Likās, ka kuru katru brīdi Geralts izvilks savu smārtfounu, lai iegūglētu, kā labāk tikt galā ar kādu briesmoni. Labi, varbūt pārspīlējums, bet man tiešām likās neatbilstoši. Protams, iepriekš “Pēdējo vēlēšanos” neesmu lasījusi ne oriğinālvalodā, ne kādā citā valodā, tāpēc nevaru spriest, vai šī ir Sapkovska rakstības stila vai tulkojuma īpatnība.

Vērtējums – 4/5. Tieši šāda veida fantāzijas grāmatas ir vislabākās – galvenais varonis nav ideāls, stāsts ir nopietns, bet ar veiksmīgiem humora elementiem. Noteikti turpināšu sekot līdzi šai sērijai, un ceru, ka latviski tiks izdotas arī turpmākās daļas.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Nora Ikstena – Mātes piens

ikstena_mates_piensNosaukums: Mātes piens
Autore: Nora Ikstena
Izdevniecība: Dienas Grāmata
Gads: 2015
Lappuses: 176

Ar katru izlasīto vēsturisko romānu arvien spēcīgāk pārņem sajūta, ka visos laikos cilvēki tomēr ir ļoti līdzīgi. Būtībā jau visi vienmēr ir vēlējušies to pašu – drošību, brīvību un galu galā mīlestību tās dažādajās izpausmēs. Nepieciešamība saprast un piedot, kas ir viens no vadošajiem romāna motīviem, ir ļoti svarīga arī tagad. Tieši tāpēc arī romāna “Mātes piens” galvenās varones un viņu iekšējās pasaules šķiet tuvas un saprotamas, padarot šo stāstu tik personisku.

“Domājot par māti, par viņas un par manu piedzimšanu, mani neatlaiž domas par sasodīto nosacītību, kas ir tikpat sasodītas nejaušības vai varbūt kāda liela, neizprotama plāna sekas. Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.”

Lai gan attēlotās mātes un meitas attiecības šķiet aktuālas arī šodien, vēsturiskajam fonam – 20. gadsimta 70.-80. gadiem – šajā stāstā ir neizmērojama nozīme. Nospiedošais režīms, dubultas dzīves dzīvošana, “atrašanās būrī” – tas viss noved māti pie iekšējiem pārdzīvojumiem, kas meitai ne vienmēr ir saprotami. Līdz arī viņai nākas ar to saskarties.

Nodaļas pamīšus veltītas gan mātes, gan meitas skatu punktam, kas palīdz izprast abus pavisam atšķirīgos tēlus. Meita māti bieži vien nesaprot. Kā var pamest savu tikko dzimušo bērnu? Kā tas ir – negribēt dzīvot? Kāpēc māte iegrimst kaut kur savās domās un nav vairs sasniedzama? Nodaļās, kas veltītas mātei, Nora Ikstena skaudri, bet ar lielu meistarību atklāj atbildes uz šiem jautājumiem. Jo dzīve šajā režīmā padara cilvēku par daļu no vienveidīgās masas, kas tiek mācīta domāt vienveidīgi, neizcelties, pakļauties, nejautāt. Ne visi spēj to izturēt. Labāk šķiet aizbēgt, nekā piedzīvot savu likteni atkārtojamies bērnu dzīvēs.

Mani ļoti uzrunāja tieši mātes un meitas attiecību nevienveidība. Brīžiem viņas ir atsvešinātas, bet brīžiem atkal ļoti tuvas. Ir vērts izturēt un pārvarēt slikto, piedot, lai nonāktu pie labā.

Vien nepilnās divsimt lappusēs autore iedveš dzīvību pavisam reāliem tēliem un notikumiem. Nonākot līdz grāmatas beigām, nepamet sajūta, ka izlasītais pieredzēts savām acīm.

“Mūžs skan ilglaicīgi. Nedomāju, ka man tiks piešķirts mūžs.”

Vērtējums – 4,5/5

 

Atsauksme: Rūta Šepetis – Starp pelēkiem toņiem

300x0_cover (2)
Nosaukums: Starp pelēkiem toņiem
Autore: Rūta Šepetis
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2011
Lappuses: 352

Piecpadsmit gadus vecā Līna ir parasta pusaudze. Pavada laiku ar savu ģimeni, ar māsīcu apspriež mīlas lietas un sapņo par iestāšanos mākslas skolā. Līdz vienā brīdī tas viss pārtrūkst. Ir pienācis 1941. gada 14. jūnijs – liktenīgais datums, kas Līnu kopā ar māti un mazo brālīti aizved nezināmajā.

Smagais ceļš aizved no Lietuvas līdz pat Polārajam lokam, taču Līna nevienā brīdī nepadodas. Viņa nezaudē cerību, sūtot ziņas tēvam, kurš noteikti atnāks un aizvedīs viņus mājās. Šķiet, ka tieši apbrīnojamais gribasspēks meiteni pasargā no sala un slimībām, kas paņem lielāko daļu no nometņu iedzīvotajiem.

Grāmatā ļoti veiksmīgi mijas 1941. gada notikumi un ainas no Līnas agrākās dzīves. Tajās redzamas meitenes cerības – tēvs, apskatījis meitenes zīmējumus, vairākkārt paredz viņai spožu nākotni. Lai gan atmiņas ir gaišas, zinot, kas ar Līnu noticis, pārņem skumjas, jo atņemts viņai ir tik daudz. Dažas pagātnes ainas arī lasītājam dod mājienus par to, kas noticis ar māsīcu Joanu un kāds bijis iemesls Līnas ģimenes izsūtījumam.

Lai gan stāsts neapšaubāmi ir traģisks, manuprāt, te var meklēt arī labo. Vismaz grāmatas nobeigums un Līnas spēcīgā rakstura piemērs sniedza arī siltas sajūtas un cerību. Arī visļaunākajā brīdī viss tomēr var būt kārtībā. Vajag tikai mīlēt. No visas sirds.

“Šīs trīs mazās tautas mums māca, ka mīlestība ir visvarenākā armija. Mīlestība pret draugu, mīlestība pret valsti, mīlestība pret Dievu un pat mīlestība pret ienaidnieku – tieši mīlestība atklāj mums to, cik patiesi brīnumains ir cilvēka gars.”

“Starp pelēkiem toņiem” ir vērtīga grāmata, kas ļauj ieskatīties jau it kā zināmos pagātnes notikumos no jauna. Izprast cilvēku darbības un domas un varbūt apzināties arī savu iekšējo spēku.

Vērtējums –4,5/5

 

Janvāra kopsavilkums // 2016

Sāku šaubīties, vai turpmākie mēneši spēs turēt līdzi janvārim, jo gada sākumā izlasītas vairākas lieliskas un atmiņā paliekošas grāmatas. Interesanti, ka pavisam bez īpaša nodoma sanāca izlasīt vairākas grāmatas (dažas pat vēl gaida savu kārtu februārī) par Otrā Pasaules kara tematiku no dažādiem skatu punktiem. Par notikušo tepat Latvijā. Par to, ko šajā laikā piedzīvoja arī citas tautas. Par karu, mīlestību, sāpēm, spēku un izturību. Tiešām priecājos, ka šīs grāmatas pie manis nonākušas.

Kopumā janvārī izlasītas 9 grāmatas.

janv1

1. Ieva Melgalve – Mēness teātris. Fantastisks latviešu literatūras darbs. Par mums pašiem, par sabiedrību. Katrs tajā noteikti atradīs savu interpretāciju. Plašāka atsauksme šeit.

2. Jessie Burton – The Miniaturist. Amsterdamas zelta laikmets un tā tumšās aizkulises. Brīnišķīgs ieskats dažādās personībās. Šķietamais un patiesais reti kad ir viens un tas pats. Plašāka atsauksme šeit.

3. Morgan Rhodes – Falling Kingdoms. Par šo grāmatu sēriju lielāka daļa ārzemju grāmatu blogeri, kuriem sekoju, ir stāva sajūsmā. Tad nu nolēmu paskatīties, kas tur tāds labs ir. Bija daži labi momenti, bet kopumā man kaut kā ne īpaši. Brīžiem dialogi ļoti naivi un drīzāk pamatskolas līmeņa literatūrai atbilstoši.

4. Kristina Sabaļauskaite – Silva Rerum. Līdzīgi kā “The Miniaturist” – aizraujošs ieskats vēsturiska laikmeta detaļās, tā laika cilvēku domās un sajūtās. Plašāka atsauksme šeit.

janv2

5. Susan Dennard – Truthwitch. Vēl viena grāmata, kura ārzemju blogeru vidū plaši tikusi apspriesta jau kopš pagājušā gada, lai gan tā iznāca tikai šī gada janvāra sākumā. Jauna fantāzijas sērija, par kuru visās atsauksmēs tiek solīts, ka šī būs citādāka nekā ierastas YA sērijas, jo uzsvars tikšot likts uz draudzību galveno varoņu starpā, nevis romantiskajām sižeta līnijām. Kā tad. Ir gan iemīlēšanās, gan galveno varoņu kļūšana par vienīgajām izredzētajām pasaules glābējām – nekas jauns. Bet labāk par “Falling Kingdoms” bija.

6. Māra Zālīte – Pieci pirksti. Sirsnīgs un reizē arī skumjš stāsts par mazās Lauras atgriešanos dzimtenē. Ļoti interesanti visu piedzīvot tieši no bērna skatījuma un pasaules uztveres. Plašāka atsauksme šeit.

7. Paullina Simons – The Bronze Horseman. Es diezgan bieži saku, ka kāda grāmata un tās noskaņa man paliks prātā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Bet ne par vienu grāmatu tas nekad iepriekš nav bijis tik patiesi kā par “The Bronze Horseman“. Plašāka atsauksme šeit.

8. Māris Bērziņš – Svina garša. 1939. – 1941. gads. Laiks, kas izmainīja visu dzīves. Cik maz toreiz vajadzēja, lai zaudētu visu. Uzticēties nevarēja pat tuvākajiem, un vēlme palīdzēt citiem varēja novest pie soda. Grāmata, kas šo visu ļoti labi attēlo. Man ļoti patika tieši autora valoda – asprātīga un reizē dziļdomīga.

9. Marissa Meyer – Scarlet. Atpūtai pēc smagajiem darbiem otrā daļa “The Lunar Chronicles” sērijā. Bija labi, bet tomēr šķita mazāk interesanta nekā pirmā daļa.

Atsauksme: Paullina Simons – The Bronze Horseman

412px-Bronzehorseman.jpgNosaukums: The Bronze Horseman
Autore: Paullina Simons
Izdevniecība: William Morrow
Gads: 2009 (pirmizdevums – 2001)
Lappuses: 810

1941. gada 22. jūlijā gandrīz septiņpadsmit gadus vecā Tatjana dodas iegādāties ģimenei pārtiku. Tā ir diena, kad Tatjana satiek Aleksandru – armijas kapteini. Tā ir diena, kad sākas karš. Sākoties Ļeņingradas blokādei, Tatjanai un Aleksandram nākas cīnīties. Par izdzīvošanu, par brīvību, par iespēju dzīvot tā, kā vēlas viņi.

Romantikas žanrs man līdz šim bija svešs. Ja godīgi, nebiju par to īpaši augstās domās, jo romantiskās sižeta līnijas citās grāmatās (īpaši jau young adult žanrā) mēdz būt pat kaitinošas. Tomēr ne no kurienes pēkšņi radās vēlme palasīt kaut ko sev neierastu, kaut ko tieši no šī plauktiņa, lai redzētu, kā tad tur īsti ir. Bet šķiet, ka liktenis par mani pasmējās un ierādīja mīlasstāstus nenovērtēt par zemu. Šis nebija nekāds vieglais pastāstiņš par to, kā divi cilvēki satiekas, iemīlas un viss ir labi. Ne tuvu. Autore noteikti ir pelnījusi apbalvojumu par skumjāko nobeigumu literatūras vēsturē, jo “The Bronze Horseman” vienkārši izbradāja pa manu sirdi un visām sajūtām.

Stāsts ir daudzslāņains, un tajā var atrast daudz vairāk par tikai mīlasstāstam veltīto sižeta līniju. Ļoti labi parādīta kara ietekme uz cilvēku. Iepriekš saticīgi dzīvojuši ģimenes locekļi sāk novērsties cits no cita, domājot par izdzīvošanu. Izmisums noved pie vispārsteidzīgākās rīcības. Tatjana, kas iepriekš no tā neko nebija piedzīvojusi un karu uztvēra kā kaut ko attālu un nenopietnu, sāk nojaust patieso realitāti. Nākas piedzīvot, kā tas ir, kad visi, ko meitene pazinusi kopš bērnības, viens pēc otra iet bojā. Kā tas ir, kad nedēļām un pat mēnešiem ilgi nav nekā, ko ēst. Kad maize, ko pavisam nelielos daudzumos izsniedz uz taloniem, ir lielākoties gatavota no zāģu skaidām. Kad cilvēki, ejot pa ielu, vienkārši sabrūk bezspēkā. Tas viss būtu prātam neaptverami, ja nezinātu, ka šādas un vēl briesmīgākas lietas Padomju Savienība tiešām lika piedzīvot saviem iedzīvotājiem. Tieši tāpēc, ka viss ir tik reāli, līdzpārdzīvojums ir tik sāpīgs. Tā varēja notikt un tā ir noticis.

Tāpat ir ar Tatjanas un Aleksandra attiecībām. Ja sākumā es vēl raudzījos skeptiski, domājot, ka galvenie varoņi dažbrīd paši sev sarežģī dzīvi, tad vidū un it īpaši beigās es biju pilnībā šī stāsta varā. Priecājos, kad laimīgi bija viņi, pārdzīvoju, kad atkal un atkal bija jāšķiras, nezinot, vai kādreiz atkal tiksies. Esmu dilemmas priekšā – lasīt šīs grāmatas turpinājumus vai nē. Beigām taču vajadzētu būt laimīgām, bet lai līdz tām nonāktu, noteikti būs atkal jāiziet cauri vissāpīgākajām emocijām vēl divu grāmatu garumā.

Šis bija stāsts par to, kā romantikas žanrs mani, skeptiķi, salauza viena piegājienā. 😀 Tā kā, nenovērtējiet mīlestību par zemu.

Vērtējums – 5/5