Brandon Sanderson – The Final Empire

final-empire
Nosaukums: The Final Empire (The Mistborn Trilogy, #1)
Autors: Brandon Sanderson
Izdevniecība: Gollancz
Gads: 2009 (pirmizdevums – 2006)
Lappuses: 647

Vairāk kā tūkstoš gadus pār pasauli ir valdījis šķietami neuzveicams un patiesi ļauns pavēlnieks. Veldzējoša lietus vietā no debesīm krīt pelni, zaļojoši augi zināmi vien no senseniem nostāstiem, un lielākā sabiedrības daļa ikdienu pavada mūžīgā verdzībā. Ne visi ir gatavi ar šo kārtību samierināties. Pašā impērijas sirdī briest sacelšanās, kas varētu izmainīt visu.

Kā jau šāda apmēra fantāzijas sērijās mēdz notikt, lasītājs uzreiz tiek iemests detalizētā, tūkstošiem gadu senā pasaulē, kurā jau risinās visai spraiga darbība. Impērijas galvaspilsētas pagrīdē ar maģiskām spējām apveltītais Kelsier ir savācis spējīgu līdzgaitnieku grupu, kas gatavi piedalīties pārdrošā plānā. Gāzt impēriju. Ar tās valdnieku viņam ir personīgi rēķini kārtojami, un pie reizes iespēja visiem labi nopelnīt. Tiek radīts daudzslāņains plāns, kas ietver ne tikai fizisku cīņu ar pretinieka armijām, bet arī poltiskās intrigas un manipulāciju ar varenāko augstdzimušo ģimeņu interesēm.

Sandersons ir izveidojis intriģējošu pasauli, kas nepārtraukti liek uzdod jautājumus un vēlēties uzzināt vēl un vēl. Darbība varētu risināties pavisam izdomātā fantāzijas pasaulē, taču brīžiem šķiet, ka tikpat labi tā varētu būt mūsu pasaule tālā nākotnē. Konkrēta atbilde vismaz pirmajā triloģijas grāmatā netiek sniegta. Arī maģijas sistēma ir labi izstrādāta un oriģināla. Katrai rīcībai ir sekas, un neviens maģijas lietotājs nevar ilgstoši būt pilnīgi neuzvarams. Ar eksaktajām zinātnēm un tamlīdzīgām jomām man nekad nav bijušas vieglas attiecības, tāpēc gari apraksti par dažādiem metāliem, sakausējumiem un to pielietošanu sākotnēji drīzāk uzdzina vāju vidusskolā piedzīvoto šausmu atblāzmu un brīžiem arī miegu. Taču, pārvarot informatīvos aprakstus, kuros izglīto gan jaunāko galveno varoni, gan lasītāju, sāk kļūt interesanti.

Vajadzēja tikt cauri aptuveni 150 – 200 lappusēm, lai pierastu pie pasaules darbības mehānismiem un jau parādītos daudz lielāka interese par notiekošo. Varbūt sākotnēji vienkārši nebiju īstajā noskaņojumā vai varbūt sākuma daļa tiešām bija lēnāka un informācijas pieblīvētāka. Pēc tam sižets sāk attīstīties pietiekami raiti. Arvien vairāk uzzinām par valdnieku Lord Ruler, kas, manuprāt, bija visa stāsta fascinējošākais elements. Cerams, ka nākamās grāmatas sniegs ieskatu tajā, kas notika laikā, kad Lord Ruler sagrāba varu un kā pasaule mainījās uzreiz pēc tam.

Grāmatas beigu daļa bija tā, kas pilnībā mainīja manu sākotnējo viedokli un pārliecināja, ka šī sērija būs jāturpina. Spraigi notikumi un negadīti sižeta pavērsieni viens pēc otra. Nezinu, kādā pilnmēness vai prāta aptumsuma ietekmē to darīju, bet, lasot šo grāmatu, nez kāpēc jau ieskatījos arī nākamās daļas anotācijā, tā nomaitekļojot sev divus no galvenajiem “The Final Empire” beigu sižeta pavērsieniem. Par laimi stāsts sagādāja vēl citus pārsteigumus, kas nelika vilties. Bet nedariet kā es.

Iesākums labs. Turpināšu šo sēriju un pamēģināšu arī citus Sandersona darbus cerībā, ka ar laiku tie kļuvuši vēl meistarīgāki.

Alekss Kapī – Leons un Luīze

300x0_leons_un_luize_webvaks
Nosaukums: Leons un Luīze
Autors: Alekss Kapī
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016 (pirmizdevums – 2011)
Lappuses: 240

1918. gadā, dodoties uz jaunu darba vietu nepazīstamā vietā, septiņpadsmit gadus vecais Leons satiek tumšmatainu, smejošu meiteni – Luīzi. Noslēpumainā būtne uzreiz rada vēlmi uzzināt par viņu ko vairāk, un Leonam krietni nākas papūlēties, lai to izdarītu. Pēc neilgiem kopā pavadītiem brīžiem jauniešus šķir uzlidojums Pirmā Pasaules kara laikā, un desmit gadus Leons pavada, domādams, ka Luīze gājusi bojā. Pa šo laiku jaunais vīrietis ieguvis darbu Parīzē un apprecējies. Nejauša atkalredzēšanās ar dzīvāk par dzīvo Luīzi sagriež viņa mierīgo dzīvi kājām gaisā, turpinot aizsākto stāstu gadu garumā.

No šīs grāmatas saņēmu kaut ko pavisam citu, nekā sākotnēji gaidīju. Joprojām mans galējais viedoklis ir dalīts. Stāstam piemīt vairākas apburošas īpašības, taču viens ne pārāk patīkams aspekts visu labo iespaidu gandrīz izjauca. Grāmata daudz lika domāt ne tikai par konkrētajiem stāsta varoņiem un to darbībām, bet par dzīvi vispār – kas ir pareizi, kas nepareizi, cik atšķirīgi cilvēki skatās uz notikumiem, cik daudz ir gatavi pieņemt un samierināties.

Vispirms par labo. Mani ļoti patīkami pārsteidza Luīzes personība. Tā vietā lai izdarītu kaut ko neapdomīgu un jau pirmajā tikšanās reizē samīlētos līdz ausīm, viņa šķiet piesardzīga. Vispirms pārliecinās par Leona patiesajiem nodomiem un arī turpmākajos gadu desmitos saglabā pietiekamu distanci, lai nesāpinātu sevi. Varbūt visai cinisks skatījums uz dzīvi, bet labāk apdomāties, nekā nonākt situācijā, kuru nāktos nožēlot. Vispār šķiet diezgan atsvaidzinoši lasīt stāstu par iemīlēšanos, kur abi iesaistītie saglabā savu raksturu, savas vēlmes un dzīves ceļu, pilnībā nepakārtojot visu savu dzīvi citam cilvēkam un tādējādi “nepazūdot”.

Kapī raksta valodā, kas var šķist vienkārša, taču tai veiksmīgi izdodas lasītāju pārnest uz 20. gadsimta Franciju, ļaujot sajust sev apkārt dabu un dzīves ritmu. Lai gan darbība risinās abu pasaules karu laikā, karš stāstā neieņem centrālu lomu. Tas ir kas attāls, netverams, līdz brīdim, kad pirmo reizi uz ilgu laiku šķir Leonu un Luīzi, un atkal, kad Otrā pasaules kara fronte ir nonākusi gandrīz līdz pašām Leona namdurvīm Parīzē. Lasītājs ir tik ļoti iedziļinājies varoņu savstarpējās attiecībās, ka par kara notikumiem, līdzīgi kā paši varoņi, nemaz neiedomājas un aizmirst. Tieši šādos neuzmanības brīžos autors kādā ainavas aprakstā pēkšņi iemāna kādu baisu kara ainas aprakstu, kas negaidīti liek paskatīties uz visu kopainu, un atgādina, ka tas risinās tepat līdzās. Un varbūt liek padomāt, ka ikdienišķas problēmas vairs neliekas tik svarīgas, salīdzinot tās ar globālākām.

Grāmatas vidus un beigu daļās vairāki fragmenti rakstīti kā Luīzes sūtītas vēstules Leonam. Jāsaka, ka šīs daļas man patika vislabāk, un pēc pirmās vēstules to vien gaidīju, kad būs lasāma vēl kāda. Šie fragmenti ļāva dziļāk ieskatīties, manuprāt, visinteresantākā tēla personībā un domās, kā arī uzzināt, kur vedis viņas ceļš. Citādi tiek sekots Leona ikdienas gaitām. Sākotnēji šķiet, ka sižets attīstās lēni, taču nemanot tas ievelk sevī un liek prātot, kas notiks tālāk.

Visbeidzot jānonāk pie sižeta līnijas, kas mani būtu nokaitinājusi daudz vairāk, taču apzināti neļāvu sev par to daudz domāt un iedziļināties, lai nesabojātu sev grāmatu, kas citādi man ļoti patika. Protams, runa ir par Leona centieniem, tā teikt, nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, jeb “viena – blakus, otra – galvā”, kā tas aptuveni tika apzīmēs arī pašā grāmatā. Labi, tāda ir dzīves realitāte, un tā notiek. Labi, tiek skaidrots, ka Leons sievu nevar pamest, jo šķirtenei ar bērniem būtu grūti sevi apgādāt. Bet vai tiešām gan sieva gan bērni būtu tik gatavi klusējot visu pieņemt? Likās, ka autors vispār nekā necentās risināt šo situāciju. Nobeigumā vispār šķiet, ka Leons ar Luīzi to vien gaidīja kā Ivonnas nāvi, lai uzreiz abi kopā aizbrauktu saulrietā.

Kopumā “Leons un Luīze” ir netipisks, ieintriģējošs stāsts par cilvēku savstarpējām attiecībām un to noturību gadu desmitu garumā. Vēstījums pasniegts brīnišķīgā valodā, un katrs tajā atradīs kaut ko sev.

E. Lokhārta – Mēs bijām Meļi

9789934539008_14Nosaukums: Mēs bijām Meļi
Autore: E. Lokhārta
Izdevniecība: BaibaBooks
Gads: 2015
Lappuses: 232

Sinklēri ir ārkārtīgi bagāta un ārēji nevainojama ģimene. Katru vasaru ģimenes galva – vectēvs – pavada uz privātas salas kopā ar meitām un mazbērniem.Taču ārēji perfektais reti kad tāds ir arī iekšēji. Nesaskaņas un vēlme iegūt lielāko mantojuma daļu draud izjaukt ģimeni pavisam. Vienā no bezrūpīgajām, uz salas pavadītajām vasarām ar piecpadsmit gadus veco Keidensu Sinklēru notiek nelaimes gadījums. Meitene pati no notikušā spēj atcerēties vien izplūdušas detaļas. Neviens no ģimenes locekļiem nevēlas Keidensai teikt patiesību, lai meiteni viņas trauslajā stāvoklī neuztrauktu vēl vairāk. Pamazām liekot kopā atmiņu fragmentus, Keidensai nākas pieņemt patiesību par šausminošajiem notikumiem, kas uz mūžu pārtrauca idilli ideālajā salā.

Gaišos toņos ieturētais vāks sola bezrūpīgu vasaras atpūtu. Taču stāstā jaušama pavisam citādāka atmosfēra. Galveno varoni nemitīgi moka pēc traumas parādījušās migrēnas un neskaidri atmiņu uzplaiksnījumi. Strīdi ģimenes locekļu starpā un nedrošība par attiecībām ar Sinklēru mazbērnu draugu Getu.

Neviens no tēliem nav īpaši patīkams. Ne manipulējošais vectēvs, ne viņa savtīgās un atkarību māktās meitas. Bet pati Keidensa – grāmatas sākumā nesķita, ka izraisīs kādas īpašas emocijas, bet beigās es viņu gandrīz vai ienīdu. Labi, piecpadsmit gadu vecumā visu ko var izdomāt, bet kā var patiešām realizēt kaut ko tādu, vispār nepadomājot, kādas tam var būt sekas? Likās, ka viņa galu galā ir pat pelnījusi visus pārdzīvojumus. Lielais pasaules glābējs Gets mani kaitināja gandrīz tikpat lielā mērā. Saderīgs pāris. Tomēr ticu, ka šādu spēcīgu emociju, pat ja tās ir negatīvas, izraisīšana ir viens no literatūras mērķiem. Katrā ziņā stāsts kādu laiku spilgti paliks atmiņā.

Stāsta beidzamo lielo pavērsienu daļēji uzminēju jau grāmatas vidū. Nodomāju: “Ja nu viņi visi…Bet nē, tā taču nebūtu loģiski”. Bet tā bija. Viscaur stāstam autore ir iekļāvusi daudzas norādes uz galējo atrisinājumu, taču nevēlējos īpaši pieturēties pie kādas teorijas, lai nezaudētu interesi. Grāmata lasās pavisam viegli un ātri, tapēc nav ilgi jāgaida līdz noslēpuma atrisinājumam.

Kopumā man ļoti patika ideja un izpildījums. Arī jauniešu romāniem neierasti traģiskais nobeigums ir interesanta un vajadzīga atkāpe no parasti pārlaimīgajiem šādu romānu iznākumiem. Taču būtu bijis daudz labāk, ja Keidensas un Geta vietā būtu kādi paciešamāki personāži.

Vērtējums – 3,5/5

Kristina Sabaļauskaite – Silva Rerum II

300x0_coverNosaukums: Silva Rerum II
Autore: Kristina Sabaļauskaite
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2012
Lappuses: 382

“Silva Rerum II” darbība risinās vairākus gadu desmitus pēc iepriekšējās grāmatas beigām – laikā no 1707. līdz 1710. gadam. Ir izaugusi vēl viena Norvaišu ģimenes paaudze, bet pār Lietuvu nākuši vēl smagāki laiki – uzbrūk ne tikai redzami ārējie ienaidnieki, bet postu nes arī mēris.

Iepazīstam ne tikai jaunus personāžus, bet palēnām uzzinām, kā turpinājušies vai beigušies iepriekšējo paaudžu likteņi. Autore gan ļoti prasmīgi lasītāju apved ap stūri, liekot domāt, ka puzle starp “Silva Rerum” beigām un “Silva Rerum II” sākumu ir salikta pareizi, bet tad atklājot pavisam jaunas detaļas un pavērsienus, kas liek uz stāstu un atsevišķiem tēliem paskatīties citādāk.

Kristinas Sabaļauskaites radītie personāži nav ne labi ne ļauni. Viņi ir tādi, kādus tos padarījuši apstākļi. Literatūrā vismaz man personīgi diezgan reti sanāk sastapties ar tik daudzslāņainiem un interesantiem tēliem, un tieši par šo Sabaļauskaites darbu aspektu biju stāvā sajūsmā jau lasot pirmo grāmatu.

Ja sākotnēji man traucēja autores rakstības stila īpatnības, proti, ļoti garie teikumi, tad lasot otro sērijas daļu pie tā jau biju pieradusi, un tas likās pat gluži iederīgi un noskaņai atbilstoši. (Vēl pie tam sapratu, ka arī nereti rakstot veidoju ārkārtīgi garus teikumus, tāpēc nav, ko pārmest citiem.) Pateicoties bagātajai valodai, iespējams sajusties kā daļai no krāšņās un skarbās 18. gadsimta dzīves.

Vērtējums – 5/5. Šī ir vienkārsi lieliska grāmatu sērija. Nodomāju, ka autore noteikti būtu ļoti interesants sarunbiedrs ne tikai par grāmatām, bet dzīvi vispār.

Džozefs Konrads – Almajera muļķība

28668135Nosaukums: Almajera muļķība
Autors: Džozefs Konrads
Izdevniecība: Burtlicis Burkšķis
Gads: 2015 (pirmizdevums – 1895)
Lappuses: 193

No oficiālā grāmatas apraksta:

“Kaspars Almajers ir vienīgais baltais vīrs, kas mitinās Malaizijas džungļu apmetnē uz Pantajas upes. Vietējo tirgotāju izputināts un paša sievas ienīsts, viņš ir samierinājies ar savu neapskaužamo likteni. Taču meitas negaidītā ierašanās atgriež viņam zaudētos spēkus un cerības atgriezties Eiropā. Ar kāda noslēpumaina tirgotāja palīdzību viņš plāno doties meklēt pasakainas bagātības, kuru noslēpumu zina vienīgi viņš …”

Galveno varoni Almajeru satiekam jau krietnā vecumā, tirgotājam atminoties savas pagātnes gaitas. Jaunībā kalis grandiozus plānus uz bagātībām un ietekmi, taču nu visu zaudējis; palicis ar savu malaju sievu, kuru nekad nav mīlējis un sapratis. Vienīgi viņu abu kopīgā meita vieš vīram cerību atgriezties Eiropā un atgūt cienījamo statusu.

“Viņš neskaidri atcerējās, ka kaut kad vakarā viņu bija saukusi sieva. Visticamāk uz vakariņām. Taču vīrs, kas ir aizņemts ar sava pagātnes vraka apceri jaunu cerību gaismā, nevar būt izsalcis, kad vien rīsi ir gatavi.”

Taču ar meitu, kas nolēmusi iet savu ceļu, Almajers saprasties vairs nespēj, pie tā vainojot viņas māti un “mežonīgo” dabu un izcelsmi. Līdz ar to zūd arī visas viņa cerības un izsapņotie scenāriji par greznu dzīvi. Paliek tikai salauztais liktenis.

Grāmatā varbūt nav spraigas darbības un negaidītu sižeta pavērsienu, kas nepārtraukti noturētu lasītāja uzmanību. Taču tā sniedz interesantu ieskatu attiecīgā laika domāšanā. Varbūt tas autoram sanācis gluži nejauši – grūti noteikt robežu starp galvenā varoņa Almajera un paša Džozefa Konrada uzskatiem; iespējams, ka tie ir līdzīgi. “Almajera muļķība” ļauj ieskatīties 19. gadsimta cilvēku uzskatos par pasauli un savu vietu tajā, par kultūras atšķirībām, pilnīgi atšķirīgu pasauļu sadursmēm.

Man ļoti patika autora bagātīgais un meistarīgais rakstības stils. Uzburt pavisam dzīvas apkārtnes ainavas noteikti bijis viņa talants. Šajā sakarā jāatzīmē arī veiksmīgais tulkojums.

Prieks, ka parādījusies izdevniecība ar mērķi publicēt tieši līdz šim latviešu valodā netulkotus klasikas darbus. Ceru, ka darbs pie tā turpināsies veiksmīgi.

Vērtējums – 3/5

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru! Grāmatas elektronisko versiju iespējams iegādāties šeit.

Andžejs Sapkovskis – Pēdējā vēlēšanās

300x0_12675217_10205232827610010_1268427500_oNosaukums: Pēdējā vēlēšanās
Autors: Andžejs Sapkovskis
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
Lappuses: 334

“Pēdējā vēlēšanās” seko galvenā varoņa Geralta dažādām dzīves epizodēm, kas, savijoties kopā, atklāj vairāk par varoņa pagātni un personību. Geralts ir raganis. Cilvēks, kas vairs īsti nav cilvēks; kura spējas pastiprinātas dažādu manipulāciju rezultātā. Ragaņa uzdevums ir par atlīdzību atbrīvoties no dažādiem cilvēkus apsēdušiem neradījumiem – ne pati patīkamākā un sabiedrībā saprastākā nodarbošanās.

Geralts ir lielisks tēls. Viņš nav perfektais varonis – pasaules glābējs, bet iet savu ceļu. Ja vajag, nogalina, bet tikpat labi var arī ar kādu  briesmoni mierīgi aprunāties pie vakariņu galda. Savā ziņā viņa personība raisīja asociācijas ar Kvoutu no Rotfusa “Karaļkāvēja hronikām”, kas ir patiešām lieliska fantāzijas sērija. Pateicoties šīm sajūtām Geralts un “Pēdējā vēlēšanās” man noteikti iepatikās vēl vairāk.

“Pēdējā vēlēšanās” ir nopietna fantāzija, kas daudz ko liek pārdomāt – vai vienmēr ir iespējama pareizā izvēle? Kas tad ir tie īstie briesmoņi – citādie un nesaprastie vai tie, kas pavēl tos nogalināt? Negaidīts papildinājums bija atsauces uz dazādām klasiskajām pasakām (piemēram, Pelnrušķīti), kuru sižeta elementus autors ievij stāstā, padarot šausminošākus, nekā pierasts. Netrūkst arī kopējai noskaņai atbilstošs humors.

Brīžiem gan traucēja valoda. Anglicismi ļoti “dūrās acīs” un likās pārāk moderni stāsta noskaņai. Likās, ka kuru katru brīdi Geralts izvilks savu smārtfounu, lai iegūglētu, kā labāk tikt galā ar kādu briesmoni. Labi, varbūt pārspīlējums, bet man tiešām likās neatbilstoši. Protams, iepriekš “Pēdējo vēlēšanos” neesmu lasījusi ne oriğinālvalodā, ne kādā citā valodā, tāpēc nevaru spriest, vai šī ir Sapkovska rakstības stila vai tulkojuma īpatnība.

Vērtējums – 4/5. Tieši šāda veida fantāzijas grāmatas ir vislabākās – galvenais varonis nav ideāls, stāsts ir nopietns, bet ar veiksmīgiem humora elementiem. Noteikti turpināšu sekot līdzi šai sērijai, un ceru, ka latviski tiks izdotas arī turpmākās daļas.

Attēls no Zvaigzne ABC.

Nora Ikstena – Mātes piens

ikstena_mates_piensNosaukums: Mātes piens
Autore: Nora Ikstena
Izdevniecība: Dienas Grāmata
Gads: 2015
Lappuses: 176

Ar katru izlasīto vēsturisko romānu arvien spēcīgāk pārņem sajūta, ka visos laikos cilvēki tomēr ir ļoti līdzīgi. Būtībā jau visi vienmēr ir vēlējušies to pašu – drošību, brīvību un galu galā mīlestību tās dažādajās izpausmēs. Nepieciešamība saprast un piedot, kas ir viens no vadošajiem romāna motīviem, ir ļoti svarīga arī tagad. Tieši tāpēc arī romāna “Mātes piens” galvenās varones un viņu iekšējās pasaules šķiet tuvas un saprotamas, padarot šo stāstu tik personisku.

“Domājot par māti, par viņas un par manu piedzimšanu, mani neatlaiž domas par sasodīto nosacītību, kas ir tikpat sasodītas nejaušības vai varbūt kāda liela, neizprotama plāna sekas. Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.”

Lai gan attēlotās mātes un meitas attiecības šķiet aktuālas arī šodien, vēsturiskajam fonam – 20. gadsimta 70.-80. gadiem – šajā stāstā ir neizmērojama nozīme. Nospiedošais režīms, dubultas dzīves dzīvošana, “atrašanās būrī” – tas viss noved māti pie iekšējiem pārdzīvojumiem, kas meitai ne vienmēr ir saprotami. Līdz arī viņai nākas ar to saskarties.

Nodaļas pamīšus veltītas gan mātes, gan meitas skatu punktam, kas palīdz izprast abus pavisam atšķirīgos tēlus. Meita māti bieži vien nesaprot. Kā var pamest savu tikko dzimušo bērnu? Kā tas ir – negribēt dzīvot? Kāpēc māte iegrimst kaut kur savās domās un nav vairs sasniedzama? Nodaļās, kas veltītas mātei, Nora Ikstena skaudri, bet ar lielu meistarību atklāj atbildes uz šiem jautājumiem. Jo dzīve šajā režīmā padara cilvēku par daļu no vienveidīgās masas, kas tiek mācīta domāt vienveidīgi, neizcelties, pakļauties, nejautāt. Ne visi spēj to izturēt. Labāk šķiet aizbēgt, nekā piedzīvot savu likteni atkārtojamies bērnu dzīvēs.

Mani ļoti uzrunāja tieši mātes un meitas attiecību nevienveidība. Brīžiem viņas ir atsvešinātas, bet brīžiem atkal ļoti tuvas. Ir vērts izturēt un pārvarēt slikto, piedot, lai nonāktu pie labā.

Vien nepilnās divsimt lappusēs autore iedveš dzīvību pavisam reāliem tēliem un notikumiem. Nonākot līdz grāmatas beigām, nepamet sajūta, ka izlasītais pieredzēts savām acīm.

“Mūžs skan ilglaicīgi. Nedomāju, ka man tiks piešķirts mūžs.”

Vērtējums – 4,5/5