Oktobra kopsavilkums // 2016

Mēneša vidū pienāca brīdis, kad likās, ka neko daudz tā arī neizlasīšu. Grāmatu ir daudz, laika maz. Kā visu paspēt? Arī novembris ir iesācies ar līdzīgām sajūtām. Daudz vieglāk ir palīst zem segas, slēpjoties no rudens lietiem un pēkšņā sniega, un neko nedarīt. Vai novembrī kas sanāks, to vēl redzēsim, taču oktobrī tomēr izlasīju 6 grāmatas, kas nav tik maz. Gan beidzot tiku pie ilgi gaidīta sērijas noslēguma, gan atklāju pavisam jaunus izdevumus, kurus mēneša sākumā pat neplānoju lasīt.

1. Kendare Blake – Three Dark Crowns. Ar šo grāmatu šī gada septembrī aizsākās jauna fantāzijas triloģija. Stāsts ir par kādu teritoriju, kurā valdošajai ģimenei katrā paaudzē piedzimst trīnītes. Ar maģiskām spējām apveltītas māsas, kurām, lai iegūtu tiesības valdīt, jācīnās savā starpā. Līdz nāvei. Atteikties nav iespējams.

Koncepts man likās ļoti interesants (Bada spēles viduslaikos ar maģiju? Jā, lūdzu!) un grāmata man kopumā patika. Brīžiem tēli liekas nedaudz par naivu, varbūt arī rakstības stils nedaudz par vienkāršu, taču visam ir iespējas uzlaboties turpmākajās daļās. Noteikti šo sēriju turpināšu.

2. Alekss Kapī – Leons un Luīze. Šķiet, ka es šajā grāmatā saskatīju kaut ko pavisam citu, ne to, ko autors ar to bija vēlējies pateikt. Gala viedoklis par grāmatu tā arī palika pretrunīgs. Plašāka atsauksme šeit.

3. Brandon Sanderson – The Final Empire. Sandersons šobrīd neapšaubāmi ir viens no populārākajiem fantāzijas žanra autoriem, tāpēc vēlējos beidzot iepazīties ar viņa darbiem. Priekš pirmās grāmatas triloģijā likās labs sākums. Origināla pasaule un maģijas sistēma, pie kuras gan nācās kādu laiku pierast. Tomēr ceru, ka nākamās grāmatas būs vēl spēcīgākas.  Plašāka atsauksme šeit.

4. Leigh Bardugo – Crooked Kingdom. Tā kā šīs divu grāmatu sērijas pirmā daļa “Six of Crows” man likās gandrīz vai ģeniālākā un kvalitatīvākā jauniešu fantāzijas grāmata, ko nācies lasīt, no “Crooked Kingdom” gaidīju to pašu un vēl vairāk. Taču, sākot lasīt grāmatu ar milzīgām cerībām, bieži vien gala rezultāts ir tieši pretējs. Nākas vilties, jo nav saņemts tieši tas, kas tika gadīts. Arī šis bija tas gadījums.

Bija daudz labu momentu, kas atgādināja pirmo grāmatu. Taču šoreiz autore bija atgriezusi vairākus tēlus no viņas iepriekšējās “Shadow and Bone” triloģijas, kura man likās labākajā gadījumā viduvēja. Atsaucēm uz šiem autores agrākajiem darbiem tika veltīts ļoti daudz laika, kas zempaziņā lika “Crooked Kingdoms” saistīs nevis vairs ar “Six of Crows” lielisko kvalitāti, bet agrāko darbu paredzamību un garlaicīgajiem tēliem. Ļoti žēl, ka tā tas notika, jo šī bija viena no manām visgaidītākajām grāmatām šogad. Ja autore būtu koncentrējusies tikai uz “Six of Crows” stāsta varoņiem, iznākums būtu bijis daudz labāks.

5. Māra Svīre – Stāsti pilnmēness vakariem. Grāmatu iegādājos un sāku lasīt dēļ “Limuzīna Jāņu nakts krāsā”, turpināju lasīt dēļ Māras Svīres apbrīnojamā radošuma un stāstu krājuma kopējās mistiskās un apburošās noskaņas. Plašāka atsauksme šeit.

6. Sabaa Tahir – An Ember in the Ashes. 

Life is made of so many moments that mean nothing. Then one day, a single moment comes along to define every second that comes after.

Šī grāmata ieintriģēja ar to, ka autores radītā fantāzijas pasaule nav kārtējais viduslaiku Eiropas šablons, bet tā ir viegli Senās Romas vēstures un kultūras iedvesmota. Stāsts gan ir visai parasts – viņi nedrīkst būt kopā, tik un tā iemīlas, beigās ir laimīgi uz visu pārējo tēlu rēķina. Abi galvenie varoņi lielākoties bija kaitinoši. Nevis vienkārši kaitinoši, bet tiešām kaitinoši. Par spīti tam kaut kas šajā grāmatā mani ļoti piesaistīja. To noliekot malā, tik un tā nepārstāju par to domāt. Autores rakstības stils ir vienkāršs, taču brīžiem vides vai sajūtu apraksti ir ļoti poētiski, skaisti tieši vajadzīgajā daudzumā. Ar to nav pārspīlēts. Arī otrā plāna tēli bija veidoti daudzpusīgi, tādi, par kuriem gribas uzzināt vēl un vēl.

Manai mīļākajai varonei, kurai jutu līdzi jau no paša sākuma, visi nemitīgi darīja pāri, un to es galvenajiem varoņiem un autorei nepiedošu, bet triloģiju turpināt gan lasīšu.

Māra Svīre – Stāsti pilnmēness vakariem

Nosaukums: Stāsti pilnmēness vakariem
Autore: Māra Svīre
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016
Lappuses: 384

Sapratu, ka man šis stāstu krājums ir obligāti vajadzīgs brīdī, kad ieraudzīju pirmā stāsta nosaukumu. “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Lai gan uzskatu Limuzīnu par savu vismīļāko latviešu filmu, par tās priekšvēsturi zinu visai maz. Vien to, ka scenāriju nācās vairākas reizes pārstrādāt, lai krietnie padomju cilvēki drīkstētu to skatīt, jo sākotnējais sižets dažviet bijis daudz vardarbīgāks un, kā mūsdienās populāri teikt, netikumīgāks. Par Māras Svīres stāsta eksistenci gan līdz šim nezināju. Pirmais un arī garākais krājumā atrodamais stāsts atkal aizved uz tikšanos ar pazīstamajiem filmas tēliem, tagad sniedzot vēl dziļāku ieskatu viņu neizteiktajās domās un sajūtās.

Pavisam krājuma apkopots 21 stāsts. Vairāki no tiem jau iepriekš publicēti agrākos krājumos, daži pavisam nesen uzrakstīti un iepriekš nepublicēti. Sākotnēji ne nosaukums, ne vāka dizains manī nez kāpēc neraisīja ne mazākās aizdomas, ka stāsti varētu būt uz mistēriju vai šausmu literatūras pusi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka krājums iesākas ar “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, kur visi ir pilnībā pārņemti ar savām laicīgajām un pasaulīgajām lietām. Taču jau ar nākamajiem stāstiem visa krājuma noskaņa būtiski mainās. Autore ļoti prasmīgi ar pirmajiem ievadteikumiem liek lasītājam par patiesību savā prātā pieņemt vienu, taču nobeigumu pavērst pavisam citā, negaidītā virzienā. Apbrīnoju rakstnieces iztēli, jo šādus notikumu pavērsienus, visticamāk, nekad nespētu iztēloties un iepriekš atminēt.

Neskaitot būšanu sajūsmā par Tūtaru ģimenes & Co piedzīvojumiem Mirttantes saimniecībā, man īpaši atmiņā palika stāsti “Zaļais jātnieks” un “Vecās mājas monologs”. “Zaļajā jātniekā” galvenajai varonei nākas sastapties ar atriebīgu rēgu, savukārt “Vecās mājas monologs” ir tieši tas, kas solīts virsrakstā – pamesta māja atklāj savu dzīvesstāstu, atceroties savus mīļos, nu jau aizsaulē aizgājušos saimniekus, joprojām izjūtot viņu trūkumu, piedzīvojot un pārdzīvojot savu bojāeju. Šķiet, ka nekad vēl nebija nācies lasīt no kāda (it kā) nedzīva objekta skatupunkta.

Diemžēl daži no beidzajiem stāstiem zaudēja krājuma īpašo atmosfēru. Likās grūti saprast, ko autore ar tiem vēlējusies pateikt. Dažviet stāsti šķiet pārblīvēti ar uz kādiem politiskiem notikumiem norādošām, abstraktām metaforām, kas man palika līdz galam neatšifrētas. Pavisam iespējams, ka citam lasītājam viss varētu būt skaidrāk par skaidru, taču man iedziļināties kļuva grūti. Dažbrīd likās skaidrs, kas tiek domāts, citviet atkal neiespējami iedomāties, uz ko autore varētu norādīt. Pat nezinu, vai tiešām domātas atsauces uz politiskiem notikumiem, varbūt saskatīju to, kā tur nemaz nebija. Taču, tā kā vairāki stāsti rakstīti pagājušā gadsimta beigās, pavisam iespējams, ka iekļauti slēpti komentāri par pastāvošo sistēmu.

Kad jau paspēju saskumt, ka noslēpumainā noskaņa stāstos ir zudusi, pēdējais stāsts “Caur sidraba birzi gāju” atgrieza lasītprieku. Šajā stāstā autore rada ļoti skaistu un viegli vizualizējamu ainu, kas liek domāt par tuvojošos ziemu, tās klusumu, sniegā un sudrabā klātu pasauli. Spēcīgi atgriežas mistikas klātbūtne.

Helovīna sezonai ļoti piemērota lasāmviela. Rēgi, citas pārdabiskas būtnes, tādas darbības vietas kā noslēpumainas cirka arēnas un mistiski meži – būs gan, ko baidīties, gan, ko apbrīnot Māras Svīres radošumu un spēju viltīgi maldināt lasītāju. Iesaku!

“Non – Fiction November” lasīšanas maratons

Nupat par “Non – Fiction November” lasīšanas maratonu uzzināju no britu grāmatu vlogeres Jeans Bookish Thoughts youtube kanāla. Ideja uzreiz mani uzrunāja, un tā nu nolēmu pirmo reizi savā lasītāja mūžā piedalīties šādā akcijā.

Kas tad ir “Non – Fiction November“? Akcijas pamatdoma ir novembra mēnesī pievērst pastiprinātu uzmanību grāmatām, kas neietilpst daiļliteratūras kategorijā. Biogrāfijas, memuāri, populārzinātniskas grāmatas un jebkas cits, ko sirds vēlas, ar noteikumu, ka aprakstīti reāli notikumi. Nav jāizlasa noteikts grāmatu skaits. Ja pierasts lasīt tikai daiļliteratūru, var pamēģināt kaut vienu. Varbūt iepatiksies, un atklāsies pavisam jauni literatūras plašumi. Nekur arī nav obligāti maratonam jāpiesakās vai jāreģistrējas, lasīt var pilnībā savam priekam.

Nekādu ambiciozo lasīšanas sarakstu šim lasīšanas maratonam gan neveidošu, jo grāmatas, kuras vēlos izlasīt ir diezgan apjomīgas. Un tāpat ātri vien man atkal sāks prasīties kaut ko no fantāzijas žanra. Tad nu priekš “Non – Fiction November” izvēlos šādas grāmatas:

Ēvalds Mugurēvičs. Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim. (2013, Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 592 lpp.)

Vēsturnieka Ēvalda Mugurēviča autobiogrāfiju jau iepriekš esmu pāršķirstījusi un fragmentāri palasījusi, taču noteikti vēlos to izlasīt no sākuma līdz beigām.

Aprakstītas pētnieka bērnu dienu gaitas, skolas un studiju laiks, dalība dažādās vēstures zinātnei un arheoloģijai veltītās konferencēs. Tā kā šobrīd studēju vēsturi, liekas ļoti interesanti uzzināt, kā nozarē atzīti pētnieki sasnieguši ievērojamus panākumus, kāds ir bijis viņu dzīves ceļš. Visi reiz ir bijuši tādi paši studenti, viss atkarīgs no paša mērķtiecības.

 

Anne Aplbauma. Dzelzs priekškars. Austrumeiropas pakļaušana 10944 – 1956. (2016, Zvaigzne ABC, 704 lpp.)

ASV Žurnālistes un vēsturnieces Annes Aplbaumas apjomīgais pētījums jau kādu laiku atrodas manā lasāmo grāmatu kaudzītē.

Par Austrumeiropas vēsturi šajā laika posmā zinu visai maz, tāpēc noteikti ar lielu interesi lasīšu arī šo grāmatu. Tā vien liekas, ka ar visām Austrumeiropas valstīm jau vienlaicīgi notika viens un tas pats, bet tā nebūt nav. Lai gan vispārējas tendences bija līdzīgas, katras valsts liktenim bija sava specifika. Pēc apraksta šķiet, ka šis ir detalizēts un tiešām vērtīgs pētījums, kurā autore ieguldījusi daudz laika un rūpības.

Iespējams, ka laika gaitā parādīsies vēl kāda grāmata, ko vēlēšos pievienot lasāmvielas sarakstam, taču šobrīd palieku pie šīm divām. Jālasa tas, kas jau stāv plauktā, un Book Depository vēlmju sarakstam kādu laiku jāliek miers. 🙂

Brandon Sanderson – The Final Empire

Nosaukums: The Final Empire (The Mistborn Trilogy, #1)
Autors: Brandon Sanderson
Izdevniecība: Gollancz
Gads: 2009 (pirmizdevums – 2006)
Lappuses: 647

Vairāk kā tūkstoš gadus pār pasauli ir valdījis šķietami neuzveicams un patiesi ļauns pavēlnieks. Veldzējoša lietus vietā no debesīm krīt pelni, zaļojoši augi zināmi vien no senseniem nostāstiem, un lielākā sabiedrības daļa ikdienu pavada mūžīgā verdzībā. Ne visi ir gatavi ar šo kārtību samierināties. Pašā impērijas sirdī briest sacelšanās, kas varētu izmainīt visu.

Kā jau šāda apmēra fantāzijas sērijās mēdz notikt, lasītājs uzreiz tiek iemests detalizētā, tūkstošiem gadu senā pasaulē, kurā jau risinās visai spraiga darbība. Impērijas galvaspilsētas pagrīdē ar maģiskām spējām apveltītais Kelsier ir savācis spējīgu līdzgaitnieku grupu, kas gatavi piedalīties pārdrošā plānā. Gāzt impēriju. Ar tās valdnieku viņam ir personīgi rēķini kārtojami, un pie reizes iespēja visiem labi nopelnīt. Tiek radīts daudzslāņains plāns, kas ietver ne tikai fizisku cīņu ar pretinieka armijām, bet arī poltiskās intrigas un manipulāciju ar varenāko augstdzimušo ģimeņu interesēm.

Sandersons ir izveidojis intriģējošu pasauli, kas nepārtraukti liek uzdod jautājumus un vēlēties uzzināt vēl un vēl. Darbība varētu risināties pavisam izdomātā fantāzijas pasaulē, taču brīžiem šķiet, ka tikpat labi tā varētu būt mūsu pasaule tālā nākotnē. Konkrēta atbilde vismaz pirmajā triloģijas grāmatā netiek sniegta. Arī maģijas sistēma ir labi izstrādāta un oriģināla. Katrai rīcībai ir sekas, un neviens maģijas lietotājs nevar ilgstoši būt pilnīgi neuzvarams. Ar eksaktajām zinātnēm un tamlīdzīgām jomām man nekad nav bijušas vieglas attiecības, tāpēc gari apraksti par dažādiem metāliem, sakausējumiem un to pielietošanu sākotnēji drīzāk uzdzina vāju vidusskolā piedzīvoto šausmu atblāzmu un brīžiem arī miegu. Taču, pārvarot informatīvos aprakstus, kuros izglīto gan jaunāko galveno varoni, gan lasītāju, sāk kļūt interesanti.

Vajadzēja tikt cauri aptuveni 150 – 200 lappusēm, lai pierastu pie pasaules darbības mehānismiem un jau parādītos daudz lielāka interese par notiekošo. Varbūt sākotnēji vienkārši nebiju īstajā noskaņojumā vai varbūt sākuma daļa tiešām bija lēnāka un informācijas pieblīvētāka. Pēc tam sižets sāk attīstīties pietiekami raiti. Arvien vairāk uzzinām par valdnieku Lord Ruler, kas, manuprāt, bija visa stāsta fascinējošākais elements. Cerams, ka nākamās grāmatas sniegs ieskatu tajā, kas notika laikā, kad Lord Ruler sagrāba varu un kā pasaule mainījās uzreiz pēc tam.

Grāmatas beigu daļa bija tā, kas pilnībā mainīja manu sākotnējo viedokli un pārliecināja, ka šī sērija būs jāturpina. Spraigi notikumi un negadīti sižeta pavērsieni viens pēc otra. Nezinu, kādā pilnmēness vai prāta aptumsuma ietekmē to darīju, bet, lasot šo grāmatu, nez kāpēc jau ieskatījos arī nākamās daļas anotācijā, tā nomaitekļojot sev divus no galvenajiem “The Final Empire” beigu sižeta pavērsieniem. Par laimi stāsts sagādāja vēl citus pārsteigumus, kas nelika vilties. Bet nedariet kā es.

Iesākums labs. Turpināšu šo sēriju un pamēģināšu arī citus Sandersona darbus cerībā, ka ar laiku tie kļuvuši vēl meistarīgāki.

Alekss Kapī – Leons un Luīze

Nosaukums: Leons un Luīze
Autors: Alekss Kapī
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2016 (pirmizdevums – 2011)
Lappuses: 240

1918. gadā, dodoties uz jaunu darba vietu nepazīstamā vietā, septiņpadsmit gadus vecais Leons satiek tumšmatainu, smejošu meiteni – Luīzi. Noslēpumainā būtne uzreiz rada vēlmi uzzināt par viņu ko vairāk, un Leonam krietni nākas papūlēties, lai to izdarītu. Pēc neilgiem kopā pavadītiem brīžiem jauniešus šķir uzlidojums Pirmā Pasaules kara laikā, un desmit gadus Leons pavada, domādams, ka Luīze gājusi bojā. Pa šo laiku jaunais vīrietis ieguvis darbu Parīzē un apprecējies. Nejauša atkalredzēšanās ar dzīvāk par dzīvo Luīzi sagriež viņa mierīgo dzīvi kājām gaisā, turpinot aizsākto stāstu gadu garumā.

No šīs grāmatas saņēmu kaut ko pavisam citu, nekā sākotnēji gaidīju. Joprojām mans galējais viedoklis ir dalīts. Stāstam piemīt vairākas apburošas īpašības, taču viens ne pārāk patīkams aspekts visu labo iespaidu gandrīz izjauca. Grāmata daudz lika domāt ne tikai par konkrētajiem stāsta varoņiem un to darbībām, bet par dzīvi vispār – kas ir pareizi, kas nepareizi, cik atšķirīgi cilvēki skatās uz notikumiem, cik daudz ir gatavi pieņemt un samierināties.

Vispirms par labo. Mani ļoti patīkami pārsteidza Luīzes personība. Tā vietā lai izdarītu kaut ko neapdomīgu un jau pirmajā tikšanās reizē samīlētos līdz ausīm, viņa šķiet piesardzīga. Vispirms pārliecinās par Leona patiesajiem nodomiem un arī turpmākajos gadu desmitos saglabā pietiekamu distanci, lai nesāpinātu sevi. Varbūt visai cinisks skatījums uz dzīvi, bet labāk apdomāties, nekā nonākt situācijā, kuru nāktos nožēlot. Vispār šķiet diezgan atsvaidzinoši lasīt stāstu par iemīlēšanos, kur abi iesaistītie saglabā savu raksturu, savas vēlmes un dzīves ceļu, pilnībā nepakārtojot visu savu dzīvi citam cilvēkam un tādējādi “nepazūdot”.

Kapī raksta valodā, kas var šķist vienkārša, taču tai veiksmīgi izdodas lasītāju pārnest uz 20. gadsimta Franciju, ļaujot sajust sev apkārt dabu un dzīves ritmu. Lai gan darbība risinās abu pasaules karu laikā, karš stāstā neieņem centrālu lomu. Tas ir kas attāls, netverams, līdz brīdim, kad pirmo reizi uz ilgu laiku šķir Leonu un Luīzi, un atkal, kad Otrā pasaules kara fronte ir nonākusi gandrīz līdz pašām Leona namdurvīm Parīzē. Lasītājs ir tik ļoti iedziļinājies varoņu savstarpējās attiecībās, ka par kara notikumiem, līdzīgi kā paši varoņi, nemaz neiedomājas un aizmirst. Tieši šādos neuzmanības brīžos autors kādā ainavas aprakstā pēkšņi iemāna kādu baisu kara ainas aprakstu, kas negaidīti liek paskatīties uz visu kopainu, un atgādina, ka tas risinās tepat līdzās. Un varbūt liek padomāt, ka ikdienišķas problēmas vairs neliekas tik svarīgas, salīdzinot tās ar globālākām.

Grāmatas vidus un beigu daļās vairāki fragmenti rakstīti kā Luīzes sūtītas vēstules Leonam. Jāsaka, ka šīs daļas man patika vislabāk, un pēc pirmās vēstules to vien gaidīju, kad būs lasāma vēl kāda. Šie fragmenti ļāva dziļāk ieskatīties, manuprāt, visinteresantākā tēla personībā un domās, kā arī uzzināt, kur vedis viņas ceļš. Citādi tiek sekots Leona ikdienas gaitām. Sākotnēji šķiet, ka sižets attīstās lēni, taču nemanot tas ievelk sevī un liek prātot, kas notiks tālāk.

Visbeidzot jānonāk pie sižeta līnijas, kas mani būtu nokaitinājusi daudz vairāk, taču apzināti neļāvu sev par to daudz domāt un iedziļināties, lai nesabojātu sev grāmatu, kas citādi man ļoti patika. Protams, runa ir par Leona centieniem, tā teikt, nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, jeb “viena – blakus, otra – galvā”, kā tas aptuveni tika apzīmēs arī pašā grāmatā. Labi, tāda ir dzīves realitāte, un tā notiek. Labi, tiek skaidrots, ka Leons sievu nevar pamest, jo šķirtenei ar bērniem būtu grūti sevi apgādāt. Bet vai tiešām gan sieva gan bērni būtu tik gatavi klusējot visu pieņemt? Likās, ka autors vispār nekā necentās risināt šo situāciju. Nobeigumā vispār šķiet, ka Leons ar Luīzi to vien gaidīja kā Ivonnas nāvi, lai uzreiz abi kopā aizbrauktu saulrietā.

Kopumā “Leons un Luīze” ir netipisks, ieintriģējošs stāsts par cilvēku savstarpējām attiecībām un to noturību gadu desmitu garumā. Vēstījums pasniegts brīnišķīgā valodā, un katrs tajā atradīs kaut ko sev.

Par atgriešanos un vasarā sadarīto

Gandrīz katru blogu tā pastāvēšanas laikā vismaz reizi piemeklē pārtraukums. Dažādi darbi un līdz ar tiem motivācijas izsīkums bija nomācis arī mani, taču nu vēlos atgriezties pie grāmatu apspriešanas ar jaunu apņemšanos.

Kopš pēdējā ieraksta veikšanas lasīts ir daudz. Jāatzīst gan, ka lasāmvielas izvēlē pēdējā laikā atkal iezagās vienveidība. Tā pati YA literatūra ar bieži vien kaitinošajiem varoņiem, par kuriem tik bieži sūdzos, bet, redz, atturēties arī nevar. Lai gan ir periodi, kad prasās lasīt tikai kaut ko vieglu, un īpaši tas raksturīgs vasarai. Taču pa vidu zināmajai lasīšanas rutīnai iespraukušās arī vairākas tiešām lieliskas grāmatas, kuras tad nu īsumā aprakstītas.

Marks Lorenss – “Sarkanās karalienes karš” un “The Broken Empire” triloģijas. Ar “Sarkanās karalienes kara” pirmo grāmatu “Muļķu princis” iepazinos jau gada sākumā, kad uzreiz tapa skaidrs, ka vēlos izlasīt arī pārējos autora darbus, kuru notikumi risinās šajā pasaulē.

Tā nu sanāca, ka triloģijas lasīju ačgārnā secībā, un noteikti “Sarkanās karalienes kara” grāmatās saskatītu daudz vairāk sīku detaļu un saistību ar “The Broken Empire“, ja to lasītu pirmo. Tomēr, šķiet, ka sižeti nepārklājas tik lielā mērā, lai lasīšanas secībai būtu īpaša nozīme.

Iepazīstot “The Broken Empire” galveno varoni Jorgu, pirmā doma bija “hei, šis čalis izklausās pēc Aleksa no “Mehāniskā apelsīna””. Pāris dienas vēlāk izlasīju interviju ar autoru, kurā atklājās, ka šis tēls tiešām izmantots par iedvesmu Jorgam. Par šo faktu joprojām esmu sajūsmā, jo gan “Mehāniskais apelsīns”, gan tagad arī “Prince of Thorns” ierindojas manu mīļāko grāmatu sarakstā.

Marka Lorensa izveidotie galvenie varoņi ir tieši tas aspekts, kas man ir licis tik ļoti iemīlēt šīs triloģijas. Noteikti patiks tiem, kas noguruši no ierastā labā un pat pārāk labā tēla tipāža, kas tik bieži sastopams fantāzijas un citos žanros. Lorensa varoņi ir savā ziņā “izredzētie”, bet sekot gatavi tikai savām interesēm. Pasauli glābt neviens īpaši netaisās, un tam arī nemaz nav laika, ja ir daudz patīkamākas lietas, ko tā vietā varētu darīt. Sižetam progresējot, tiek atklāti jauni personību slāņi, taču beigās neviens netiek izmainīts pilnībā un nenonāk pretrunās ar saviem sākotnējiem uzskatiem. Arī ar humora izjūtu Lorensam viss ir kārtībā, un tēliem tiek piešķirtas spilgtas, sarkastiskas balsis.

Ar nepacietību jāgaida Marka Lorensa jaunākais veikums “The Red Sister“, kas solīts nākamā gada  aprīlī.

Maggie Stiefvater – The Raven Cycle. Megijas Stīvoteras rakstības stils un radītā īpašā atmosfēra likās apburoša jau grāmatās “Trīsas” un “Svārstības”. “The Raven Cycle” ir ievērojams solis uz augšu rakstnieces prasmē, un iepriekš minētās īpašības ir vēl izteiktākas šajā grāmatu sērijā. Mazpilsēta ar maģisku noslēpumu, rēgi, rituāli, gaišreģi – piemērota lasāmviela drīzajai tumšo vakaru sezonai.

Autorei ir padevies spēcīgs darbojošos personāžu sastāvs – reti kurš no pilsētiņas iemītniekiem atstās lasītāju vienaldzīgu. Arī detalizēti izstrādātā darbības vieta šajā stāstā savā ziņā kļūst par vienu no tēliem, līdzdarbojoties galveno varoņu gaitās.

Varētu uzskatīt, ka, jo mazāk zini par šīm grāmatām, sākot lasīt – jo labāk. Tā katrs pavērsiens sagādās pārsteigumu, ļaujot pilnībā izbaudīt neparastu, maģisku piedzīvojumu.

Svetlana Aleksijeviča – Černobiļa. Lūgšana. Viennozīmīgi smagākais darbs, ko ilgākā laikā gadījies lasīt. Tomēr, lai cik grūti un pat sāpīgi brīžiem būtu, šī ir grāmata, kas ir jālasa. Lai zinātu, atcerētos un neaizmirstu.

Grāmatā Nobela prēmiju literatūrā guvusī autore apkopojusi intervijas ar cilvēkiem, kuru dzīvi uz mūžīgiem laikiem mainījusi Černobiļas AES katastrofa 1986. gadā. Šeit nav vēstures faktu atstāstījuma, bet patiesi dzīvesstāsti, kas ļauj ielūkoties dažādās dzīves uztverēs, dažādos pārdzīvojumos un reakcijās uz vienu notikumu.

Ja daudziem šis notikums ir tikai attāls vēstures fakts, tad tuvējās apkārtnes iedzīvotājiem un citiem ar katastrofu saistītajiem Černobiļa joprojām ir ikdiena. Par tolaik piedzīvoto joprojām atgādina tagadējie apstākļi skartajās teritorijās, un arī zaudējuma sāpes nekad pavisam neizgaist.

Lasāmo grāmatu kaudzītē savu kārtu gaida daudzas fantastiskas grāmatas un nevaru vien sagaidīt, kad tām varēšu ķerties klāt. Lai atkal pavairotu daudzveidību, sagaida gan fantāzija, gan dažādi romāni, gan vēsture. Uz tikšanos oktobrī!

Alfrēds Dziļums – Saplēstā krūze

Nosaukums: Saplēstā krūze
Autors: Alfrēds Dziļums
Pirmizdevuma gads: 1942
Lappuses: 431

Jau kādu laiku plaši apspriests ir jaunais LTV seriāls “Saplēstā krūze”. Līdz ar to popularitāti atguva arī grāmata, kas joprojām atrodas iBook skatītāko grāmatu saraksta augšgalā. Visbiežāk dzirdēju citus sakām, ka grāmata ir lieliska un daudz labāka par tās ekranizāciju. Tad nu nolēmu noskaidrot, par ko tāda sajūsma, un ķēros pie grāmatas lasīšanas.

Stāsta centrā ir jaunā kalpu meitene Nate, kurai iepaticies kaimiņmājas – Noriešu – saimnieks Ēriks. Ātri vien savijas vairāki attiecību mezgli, jo Ēriks sākotnēji solījies Nates saimnieka meitai, kamēr Natē ieskatījies meitenes līdzgaitnieks – kalpu puisis Jēcis. Kļūstot par saimnieci Noriešos, Natei nākas saprast, ka ilgi lolotais sapnis realitātē ir pavisam citādāks. Jaunais vīrs galu galā nav nekāds sapņu princis un ar nolaisto saimniecību jātiek galā pašas spēkiem.

Galu galā par grāmatu man bija dalītas jūtas. Pirmā daļa bija patiešām interesanta, viegli lasāma. Tā kā visvairāk laika sanāk pavadīt pilsētā, vienmēr ar lielāko prieku lasu par dzīvi laukos, pie dabas. Pateicoties autora bagātīgajai valodai, pavisam viegli iztēloties apkārtējās ainavas un kaut mirkli pabūt tur – saules pielietā pļavā vai saimniecības priekšā, noraugoties uz darāmajiem darbiem. Dzīve noteikti netiek romantizēta, parādot smagākos pienākumus, lēmumus un to sekas.

Grāmatas otrā daļa gan likās ļoti vienmuļa un sižets paredzams. Kā vislabākajās klasiskās latviešu literatūras tradīcijās – kāds noteikti ņems nelabu galu, bet citi izdzīvos mūžu, pagātnes kļūdu pavadīti. Apmēram tā tas arī norisinājās. Nate un Ēriks liekas diezgan viengabalaini tēli, katru raksturo tikai viena izteikta rakstura īpašība. Būdama vēl jauna meitene, Nate ir kā apmāta ar Ēriku, nebeidzot viņu idealizēt. Vēlāk visas viņas domas veltītas tikai saimniecībai un papildus labuma gūšanai. Savukārt Noriešu saimnieks ir tikai un vienīgi slinks un neuzticams. Nerodas nekāda vēlme just līdzi šādiem galvenajiem varoņiem.

Kopumā “Saplēstā krūze” ir lasīšanas vērta, taču vai tā pelnījusi tik lielu atzinību, lai paliek katra lasītāja ziņā. Autoram ir patīkama valoda un rakstības stils, taču reizēm notikumi un tēlu darbības pārlieku atkārtojās, padarot sižetu pārāk paredzamu.

Vērtējums – 3/5

Aprīļa kopsavilkums // 2016

Aprīlis. Tas laiks pavasara semestrī, kad vairs nav iespējams sev iestāstīt, ka gala darbu nodošanas termiņi ir vēl tālu un ka viss būs labi.Var parādīties tādi simptomi kā izmisums, apceres par nākotni bez diploma un izvairīšanās no realitātes, visu dienu pavadot pie datorspēlēm vai skatoties Ugunsgrēku. Nu, vismaz ar mani tā šomēnes notika. Tāpēc arī blogā bija ievērojami mazāka aktivitāte, un šomēnes izlasītas 5 grāmatas.

Tomēr šajā bēdu ielejā, sauktā par “Kursa darbu”, beidzot ir ielauzusies neliela cerībiņa, ka tas tiks pabeigts. Tuvākajā laikā visam lasīšanas un rakstīšanas ritmam vajadzētu atgriezties pie ierastā.

Tad nu aprīlī izlasītais:

1. Cassandra Clare – Lady Midnight. Pirmā grāmata Kasandras Klēras jaunākajā triloģijā “The Dark Artifices“. Kad padzirdēju par šo grāmatu, nodomāju, ka triloģiju nesākšu lasīt. Noteikti būs pārāk līdzīga “The Mortal Instruments” sižetiski, galvenie varoņi būs jau zināmo Klēras tēlu kopijas, tāpat man neviena viņas triloģija nepatiks tik ļoti kā “The Infernal Devices“. Tomēr interneta sajūsmai un tik skaistam vākam es pretoties nevarēju, un “Lady Midnight” ir nonākusi arī manā plauktā. Jāsaka, ka tikai pēdējais no maniem pretargumentiem bija patiess. Jāpiekrīt daudzu izteiktajam viedoklim, ka autores grāmatas ar laiku kļūst arvien labākas, pavisam noteikti personāžu veidošanas ziņā.

2. Dominic Lieven – Towards the Flame. Pavisam nesen izdots pētījums par Pirmā Pasaules kara izcelšanās iemesliem. Interesants ar to, ka autors detalizēti aplūko tā brīža situāciju Austrumeiropā un Krievijas impērijā, kurai līdz šim pirmskara situācijas novērtēšanā pievērsta mazāka uzmanība. Līvens piedāvā jaunu skatījumu uz kara cēloņiem un mūžīgi diskutējamo jautājumu – vai to bija iespējams novērst? Grāmata uzrakstīta vieglā valodā, tiek pieminēti arī dažādi komiski atgadījumi, tāpēc varētu ieinteresēt daudzus.

3. E. Lokhārta – Mēs bijām meļi. “Kā izveidot viskaitinošākos galvenos varoņus, sabojājot  lasītāja prieku par patiešām labu stāsta ideju” paraugstunda. Plašāka atsauksme šeit.

4. Homer – The Odyssey. Homēra darbus es vēlējos izlasīt jau sen, bet saņemties bija grūti. Visu laiku māca šaubas, ka būs sarežģīti lasīt garu tekstu dzejas formā. Pāris gadus plauktā nostāvējušajai grāmatai beidzot pieķerties pamudināja grāmatu vlogeres “Jeans Bookish Thoughts” Youtube kanāls, kurā ļoti bieži tā autore piemin antīko literatūru. Tā nu sāku lasīt, un nebija ne tuvu tik sarežģīti kā likās. Tiesa, vismaz nelielas priekšzināšanas par grieķu mitoloģiju ir vajadzīgas, jo katram tēlam ir vairāki vārdi, kas bez jebkāda paskaidrojuma tiek lietoti un mainīti. Tomēr, ir pat ļoti interesanti, un  paralēli lasīšanai iegādājos vēl pāris antīko autoru darbus. Nevaru sagaidīt, kad būs laiks tos iesākt.

5. Leigh Bardugo – Six of Crows. Lai gan daudzas YA grāmatas pēdējā laikā sola atšķirties no citām ar netipiskiem galvenajiem varoņiem un sižeta līnijām, “Six of Crows” ir vienīgā, kurai tas līdz šim patiešām arī ir izdevies. Šeit galvenie varoņi nepavisam nav pozitīvie tēli. Katram ir sava pagātne, sava motivācija, savs pašlabums, ko iegūt. Ar nepacietību gaidīšu otro un noslēdzošo grāmatu šajā sērijā.

E. Lokhārta – Mēs bijām Meļi

Nosaukums: Mēs bijām Meļi
Autore: E. Lokhārta
Izdevniecība: BaibaBooks
Gads: 2015
Lappuses: 232

Sinklēri ir ārkārtīgi bagāta un ārēji nevainojama ģimene. Katru vasaru ģimenes galva – vectēvs – pavada uz privātas salas kopā ar meitām un mazbērniem.Taču ārēji perfektais reti kad tāds ir arī iekšēji. Nesaskaņas un vēlme iegūt lielāko mantojuma daļu draud izjaukt ģimeni pavisam. Vienā no bezrūpīgajām, uz salas pavadītajām vasarām ar piecpadsmit gadus veco Keidensu Sinklēru notiek nelaimes gadījums. Meitene pati no notikušā spēj atcerēties vien izplūdušas detaļas. Neviens no ģimenes locekļiem nevēlas Keidensai teikt patiesību, lai meiteni viņas trauslajā stāvoklī neuztrauktu vēl vairāk. Pamazām liekot kopā atmiņu fragmentus, Keidensai nākas pieņemt patiesību par šausminošajiem notikumiem, kas uz mūžu pārtrauca idilli ideālajā salā.

Gaišos toņos ieturētais vāks sola bezrūpīgu vasaras atpūtu. Taču stāstā jaušama pavisam citādāka atmosfēra. Galveno varoni nemitīgi moka pēc traumas parādījušās migrēnas un neskaidri atmiņu uzplaiksnījumi. Strīdi ģimenes locekļu starpā un nedrošība par attiecībām ar Sinklēru mazbērnu draugu Getu.

Neviens no tēliem nav īpaši patīkams. Ne manipulējošais vectēvs, ne viņa savtīgās un atkarību māktās meitas. Bet pati Keidensa – grāmatas sākumā nesķita, ka izraisīs kādas īpašas emocijas, bet beigās es viņu gandrīz vai ienīdu. Labi, piecpadsmit gadu vecumā visu ko var izdomāt, bet kā var patiešām realizēt kaut ko tādu, vispār nepadomājot, kādas tam var būt sekas? Likās, ka viņa galu galā ir pat pelnījusi visus pārdzīvojumus. Lielais pasaules glābējs Gets mani kaitināja gandrīz tikpat lielā mērā. Saderīgs pāris. Tomēr ticu, ka šādu spēcīgu emociju, pat ja tās ir negatīvas, izraisīšana ir viens no literatūras mērķiem. Katrā ziņā stāsts kādu laiku spilgti paliks atmiņā.

Stāsta beidzamo lielo pavērsienu daļēji uzminēju jau grāmatas vidū. Nodomāju: “Ja nu viņi visi…Bet nē, tā taču nebūtu loģiski”. Bet tā bija. Viscaur stāstam autore ir iekļāvusi daudzas norādes uz galējo atrisinājumu, taču nevēlējos īpaši pieturēties pie kādas teorijas, lai nezaudētu interesi. Grāmata lasās pavisam viegli un ātri, tapēc nav ilgi jāgaida līdz noslēpuma atrisinājumam.

Kopumā man ļoti patika ideja un izpildījums. Arī jauniešu romāniem neierasti traģiskais nobeigums ir interesanta un vajadzīga atkāpe no parasti pārlaimīgajiem šādu romānu iznākumiem. Taču būtu bijis daudz labāk, ja Keidensas un Geta vietā būtu kādi paciešamāki personāži.

Vērtējums – 3,5/5

Marta kopsavilkums // 2016

Ja gada sākums vēl likās nesteidzīgs, tad nu jau laiks atkal ir sācis nemanot skriet uz priekšu. Tā nu ir pienākušas marta beigas – mēnesī izlasītas 9 grāmatas. Cik dažas no tām bija lieliskas, tikpat dažas ne īpaši, taču labie iespaidi noteikti pārspēja sliktos.

Tad nu martā izlasītais:

1. Maria V. Snyder – Fire Study. Pirmā daļa bija patiešām laba. Otrā, maigi sakot, ne pārāk. Šī – trešā daļa sērijā – lai gan labāka par otro, tomēr sēriju nespēja atgriezt pirmās grāmatas līmenī.

2. Marks Lorenss – Muļķu princis. Viss, ko vien no fantāzijas darba varētu vēlēties. Nevaru sagaidīt, kad tikšu pie sērijas turpinājumiem un citiem Lorensa darbiem. “Muļķu princis” noteikti ir viena no atmiņā paliekošākajām šomēnes izlasītajām grāmatām. Plašāka atsauksme šeit.

3. Mārgareta Atvuda – Kalpones stāsts. Autore uzbur biedējoši reālu nākotnes ainu. Dzīve pilnībā kontrolētā, ideoloģijas pārvaldītā sabiedrībā, kurā katram ir sava, stingri noteikta loma. Plašāka atsauksme šeit.

4. Andrejs Vasks – No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem. Latvijas aizvēstures senākais posms aprakstīts saprotamā un vienkāršā valodā, līdz ar to grāmata derētu jebkuram vēstures interesentam. Veiksmīgi palīdzēja atsvaidzināt atmiņā kādreiz lekcijās klausīto.

5. Indriķa hronika. Lai gan studijas to īsti nepieprasīja, tik un tā šo man būtu vajadzējis izlasīt jau daudz agrāk. Bija arī interese to izdarīt, bet līdz šim kaut kā nebija sanācis. Tomēr beidzot saņēmos, atradu laiku un iepazinos ar vienu no senākajiem rakstītajiem avotiem par Latvijas teritoriju.

6. Megija Stīvotera – Trīsas 

&

7. Megija Stīvotera – Svārstības. Sākumā likās kā parasts YA romāns ar “es tevi pazīstu 5 minūtes, es tevi mīlu”, bet sižetam virzoties uz priekšu, grāmatas kļuva daudz nopietnākas un tiešām izbaudāmas. Man ļoti patika arī noskaņa un vide – maza, noslēpumaina mežu ieskauta ASV pilsētiņa ar nelielām kafejnīcām, mājīgiem grāmatu veikaliem. Tulkojums gan vietām bija neveikls. Acīmredzot, autore nereti lieto tādus sarunvalodas teicienus, kurus grūti atveidot latviešu valodā. Tad, kad tie tiek tulkoti burtiski, sanāk kaut kas visai traģikomisks.

8. Džozefs Konrāds – Almajera muļķība. Klasisks darbs, kurā lieliski atspoguļojas 19. gadsimta cilvēka uzskati par dažādām kultūrām, pasauli un savu vietu tajā. Plašāka atsauksme šeit.

9. Kristina Sabaļauskaite – Silva Rerum II. “Silva Rerum” lasīšanu nevar raksturot nekā citādāk kā vien vistīrāko baudu prātam. Brīnišķīgi bagāta valoda, perfekti izveidoti personāži, aizraujošs vēsturiskais fons. Plašāka atsauksme šeit.